ai nu labi, es to izdarīju, bet no manis nekāds zurnālists nesanāk. es tikai iespējams ieguvu vēl vienu draugu, kurš paķērās uz manu vājumu. un sarunas beigās mani uzzīmēja, jo nebija paņēmis fotoaparātu savā dark room attīstīsanas telpā.
un pēctam s piedžeros. jā. pāris mēnešos reizi.

De pas souffrir c'est trop injuste"
es dziedu, es dejoju, esmu noreibusi, pasaule iet postā. es esmu reibusi.

biju ikebukuro kapos, apčurāju kājas. nu kurpes tipa.

nu neesmu es tā - kas, bet tā - kuru

cik labi gan es dzīvoju, pirms manā sirdī ieurbās tas lardonu kūlis, kas aukaini velk sevī pasauli kā melnajā caurumā; dziļurbums ir veikts un es nekad neiziešu seklajos ūdeņos; tāpat kā nekad vairs nespēšu dzīvot pasaulē, kas nav kantaina, un es to apzinos - vairs man nebūs miera. kaut vismaz būtu vieglums.

fotogrāfs pierakstīja par mani vairāk nekā es par viņu. es pieļauju, ka kļūšu par daļu no viņa stāsta - "reiz pie manis atnāca meitene vārdā.." un viņš kļūs par daļu mana stāsta. viņš rādīja man savas bildes, es viņam savējās. un man nebija kauns!!