labi, ka cilvēkiem beidzot parādījusies bezrūpīga atieksme pret pasaules bojāeju - tā ir īstā 21.gs pozīcija. mēs aiziesim nebūtībā labā garastāvoklī un ieesim visuma vēturē kā jautrā nācija, kas sevi uzlaida gaisā joka pēc.

noplūkt to punktu! viņš jau no agra rīta plosās pa istabu dziedādams un lēkādams daudz lielākā ātrumā vēl nekā rakstīdams, un raksta viņš ātrāk kā skaņa nonāk ausīs.

man atkal tāda lēnīga grūtsidībiņa - ēdu biezpienu, skatos tālumā un pa reizītei nopūšos.

tas tikai šeit izveidojies tāds priekšstats, ka esmu baigā bailule un raudule, un tieši tāpēc izveidojies, ka es pateisībā jau nemas nebaidos un nepārdzīvoju - kā domā apkārtējie, un kā es ļauju viņiem domāt aiz tā iemesla, ka patiesība ir pavisam citādāka. piemēram, es jau šodien zinu, ka man rīt būs ļoti bail, bet par bailēm zināsiet tikai jūs, nevis viņi, un otrādi. īsumā - no manis jūs neko neizvilksiet, esmu visi gali ūdenī.

iedomājoties par vietām, kur man gadījies kādreiz aizkulties un iekulties, uzmetas šermuļi. man ļoti daudz kam nepietiktu drosmes un spēka otrreiz.

šodien pie mums bija 5 semestrīces stiprumā 5.0 - 6.9 balles, kas ir ļoti daudz. bet stiprākā bija jūrā. 10 000 iedzīvotājiem ieteikts pārvākties, nevienam nerādīties pludmalē. un acīmredzot, tas bija tas, ko šodien neskaidri klaigāja pa pilsētas skaļruņiem, kurus mēs apņirdzām, interpretējot no sērijas "o, 2 zaļas bumbiņas biksēs, es tev ieteiktu pārtraukt lietot kalmāru.."

galvenais jāpatur prātā, ka man nav ne vainas (es emsu jautra un nekomerciāla), pat ja neesmu nekāds tur speciālists.