a ir jau kāds malacis uzrakstījis "dirsas monologus"?

uz balkona maziņš saules stūrītis grūž projām lielo melno ēnu. tāda pati situācija bērnības mājās vienmēr veidojās pie siltumnīcas: no sākuma varēja sildīt 1 plaukstu, tad arī celi, bet līdz pusdienlaikam jau visa šīferu kaudze bija uzsildīta. ja tur jau laicīgi nebija iesēdies vecais un slimais onkulis Vaņa, tad tur sēdēju es. un vislaik kaut ko gaidīju - no sākuma vairāk saules, pēctam kaut ko vēl vairāk.

es vienmēr aizbraucu ar pilnu telefonu mīļu īsziņu. un aizmirstu, ka nekas nav kārtībā.
es visu spēku pieliku, lai atrautos no zemes, bet man saka - atgriezies realitātē. bet es saku - lido!
bet varbūt es nemaz nelidoju, tikai eju pa apmalīti aiz rociņas. un bez rociņas iet nemaz nevaru. tobiš, lidot.
tad jau saku nevis - lido!, bet turi mani aiz rociņas! tas daudz ko maina.
saputrojos.