vottā, palaidu garām iespēju pelnīt 10 000 jēnas 20 minūtēs. man pienācis uzaicinājums nolasīt runu japāņu klasēs par dažādām kultūrām un cilvēku tiesībām.

mani piecēla, lai es brauktu uz Olimpiju. bet es noslēdzos un sēžu, un nekur nebraucu. bet vairākas reizes jau domās esmu izbraukājusi visu ceļu gan ar riteni, gan pārtikas ratiņiem, gans slapju lupatu. gan ar plaukstu pa vidēja mēroga karti, kur ceļi ir mazliet reljefi - es te no torņakalna torņa velku līdz pat kanālam. acis skatās vienā punktā un jau stundu neesmu pakustējusies no ar kažoku pārsegtās taburetes.
mums te torņakalnā nemaz jūs nevajag - jūs, kas otrpus upei. mums te viss ir. savi veikali, parki, kapi un pieminekļi. draugu rotas un krastmalas.
gan jau madame_silence drīz pabeigs savas darīšanas un tad mēs abas dosimies uz Olimpiju. es aizbraukšu pie viņas līdz fabrikas skurstenim, noraušu ķiršu sauju, kas karājas pāri žogam. tad mēs šķērsosim sliedes, nobrauksim gar dīķi, gar Āgenskalna tirgu..
es tikai 1 x laikam esmu bijusi Olimpijā. kaut kad pavasarī. man tur nepatika, bet šodien varētu būt ok.

no sākuma es dzīvoju seidžō-gakuen-mae, pēctam koh lantā, tad hašimoto, pēctam čōfu, pēctam zolitūdē, tad ēkodā, tad hondžō un tagad torņakalnā.

vasarā tak jāuzņem visa kā krājumi ziemai? tik ļoti vislaik gribās visu ko.

bet tai Olimpijā gan bija šausmīgi. nokāpām beigās kā sagruzījušās-sagruzījušās. acis raibas un groziņā stresaini samests pats vakariņu minimums, apsēdāmies laukā uz soliņa, madam_silans izvilka 2 milkšeikus, un nosolījāmies nekad vairs nekāpt Olimpijā.
un tad strauji kā no kāda halucigēna līdzekļa pazuda laiks, likās, ka tikpat labi mums ar madam_ ir 10 vai, teiksim, 13 gadi, un mēs būtu devušās meklēt savu pirmo krūšturi. nekas tajos mūsu dialogos nav izmainījies šo padsmit gadu laikā - simti tādu solījumu "šito točna vairs nekad", kas izkūp vējā kā tāds dūmiņš, pazūd kaut kur smiekliem pa vidu un jauniem piedzīvojumiem, it kā mēs būtu ieslodzītas naivā piedzīvojumu romānā gados jaunākiem lasītājiem.