nevaru sagaidīt, kad kāds piecelsies. ēdīšu nūdeles un skatīšos "the hottie and the nottie" viena pati.

kad pēdējo reizi lidoju caur Šeremetjeva, sapratu, ka labi, ka Aeroflotam nav ierīkoti tie mazie tumšie ekrāniņi priekšējā sēdeklī, kas liek tev saliekties uz priekšu cerībā ātrāk kaut kur nokļūt. ik pēc 5 min pārbaudīt, cik kilometri ir nobraukti, skaitīt minūtes un spiest sevi skatīties sūdīgu filmu gandrīz necaurredzamā, nospeķotā attēlā.

kaķi ir diezgan debīli radījumi. vismaz tie, kas šeit dzīvo.

es to domāju tā - ka ja jau cilvēks tevi baro, tad vismaz esi draudzīgs vai arī izskaties pēc kaut kā, nevis pēc kārna elles izdzimuma, kas mauro visu nakti.

vienreiz bija tā. draudzenei bija vārdadiena, un es tieši nesen biju atbraukusi uz rīgu, vēl tādā laika zonu pārmaiņu dullumā aizgāju uz vienu no tiem rīgas džeza bāriem, kur viņai bija rezervēts galds. koncertam vajadzēja sākties deviņos vakarā, bet pati jubilāre ar ģimeni un citiem viesiem vēl bija operā, tādēļ palūdza mani atnākt laikus, lai nav tā, ka rezervētais galds stāv tukšs. viņa brīdināja, ka atnākšot arī radinieks andris un varbūt vēl kāds, un lai es izklaidējot viesus.
galds bija smuki saklāts ar ziediem, svecēm un šampanieti. mūziķi jau bija savās vietās. apmeklētāja tikpāt kā neviena. un tad atnāca Andris. Kivičs. un sākās koncerts. ļoti melodisks un romantisks. mēs neveikli risinājām sarunu. koncerts beidzās. joprojām neviena cita pie mūsu galdiņa nebija. un mēs joprojām neveikli sveču gaismā dzērām šampanieti un mēģinājām atrast kopīgu sarunu tēmu. mazliet izbrīnīti mūs vēroja mūziķi. kad atnāca jubilāre ar kompāniju, man jau bija jādodas prom. tāds lūk man bija romantisks vakars divatā.