johaidī, tā arī neaizbraucu uz nekādu regeja festivālu. galvā kaut kas vārās, un neliek mieru, un man ir bail atiet no datora ilgāk par stundu, sajūtu tad diskomfortu. es gadījumā nepārspīlēju?

trifeles vajadzētu aizliegt ar likumu. man ir šodien rozainaiz krekliņš ar kaķi Fēliksu un uzrakstu - WoW! how cute is she!

es nesapratu, bija nesen arī tā, ka es braucu pa rajonu, un pēkšņi bariņš diezgan jaunu cilvēku melnbaltajos uzvalciņos - gan vīrieši, gan sievietes - mani sveicināja un klanījās. uzreiz nodomāju: mormoņi? sponsori? kamerona diaza?
vēl es pastāstīju to tikai marabou, ka mani mēģināja viena paveca lezbiete vilcienā piebarot ar konfekti, un pēctam apsēdās blakus. konfekte bija liela un no rūgta cukura, un es visu ceļu sūkāju (2 h), un domāju par viņu. un arī: ciankālijs? miega zāles?

izgāju laukā, domāju - aizbraukšu uz to kaimiņu ciemu, redzēju tur lielākus veikalus, man tak jānopērk kleita un kurpes labdarības ballei. laiks mazliet apmācies, silts. tikko kā nobraucu no kalna, sāka krist tādas piles 4 cm diametrā, bet kad nonācu līdz pamestajam templim, tās piles jau šķaidīja neapsētos laukus tā it kā tie vārītos, likās vēl pērkons tūlīt sāksies. līdu no tā tempļa laukā, un minos cik vien ātri spēju ciematiņa virzienā, sākās arī krusa. protams, jēgas vairs nekādas - ko es šitāda viscaur slapja drēbes iešu mērīt? bet nu ko.
lietus protams blakus pilsētiņā nebija lijis. saulains un silts. tantes sašutušas uz mani skatījās, ko es tāda ūdensžurka piebradāju viņu univermāgu. nekas cits neatlika, gāju vien pie kimono stenda lētākā gala, nopirku zīžainu lietus pidžāmu un pārģērbos. izskatījos joprojām jancīgi, protams. (domāju, atdāvināšu to pidžāmu macromem, viņam piestāvēs. )
aizgāju pacilāt vakrakleitu klāstu. melnās bija tīri ok, gandrīz jau biju ar mieru mērīt, līdz pamanīju melnas lentītes un plīvuriņus un atskārtu, ka tas ir bēru, nevis vakarkleitu stends.
ā. nu lūk, vakarkleitas arī pamanīju. ne bez apņirgšanās protams (nu, iedomājieties tādu vidēju aizkraukles universālveikalu un tā vakarkleitu piedāvājumu!) bija i volāni, i rišas, pūciņas, skariņas, sniedziņi, diedziņi, satīni un vizuļi. vienu maigi rozā gandrīz jau biju gatava mērīt aiz cinisma, bet nē. pamanīju priekšautu stendu - un tur bija tieši tas, kas vajadzīgs, palielas, pasienamas drēbes, turklāt 5 $ vērtībā un lieliskiem rakstiem. paņēmu 3 gab. esmu ļoti apmierināta ar pirkumu. tas viens priekšauts būs ideāli piemērots ar žaketi, atliek tikai piepirkt mākslīgās pērles.

ziniet kā? draugi, literatori, kuratori, karjerisiti, mākslinieki u.c.
es šodien minos atkal pār tiem laukiem, un apmēram tai pašā vietā, kur iepriekšējo reizi, tur, kur ap līkumu pakalna biezoknī rēgojas viena oranžīga kropla priede, apkārt tie gludie lauki ar celiņiem un tas lielais plašums, es domāju tās pašas domas, ko iepriekšējo reizi, kad minos pa turieni slima un raudoša un kliedzu uz kalniem, vai citu vēl reizi, kad vienkārši aizrāvās elpa - man dzīvē varbūt nekā cita arī nav, izņemot šo brīnišķīgo ceļojumu un nenormālas brīvības pieredzi, un pat ja es te kunkstu un spurojos kaut ko, neklausieties, jo es vienkārši nesaprotu tajos brīžos, ka nevar sevi iebāzt tur, kur tu nederi, tas tāpat kā lielu kāju mazā kurpē, vienkārši nevajag to kāju nekur bāzt, ja var iet basām.

un tagad es gribu patērēt kultūru. atbrīvojās vieta.

tie kalni aiz loga saucas Japānas Alpi. nu vieni no viņiem, vistālākajā plānā.
bet man patika Ayumi pieeja, kad mēs spēlējām badmintonu. es viņai pajautāju, vai tuvumā ir kāds skaists kalns, ko apskatīties, kāda interesanta vieta, kur varētu aizbraukt ar riteņiem vai vilcienu. un viņa man tajā japāņiem raksturīgajā liktenīgajā intonācijā saka: šis kalns, kur tu tagad stāvi, ir visskaistākais kalns.
(clap)(clap)