jūs citi arī dozējat savu stresu pa dienām? es teiksim cenšos limitēt līdz 3 stresi dienā.

atkal gaidu autobusu, un domāju, ko man pirkt.
te laukos ir vienmēr tā, ka ir daudz laika apdomāties. un viss izdomātais arī tieši tā ir, kā izdomāts. teiksim 2 h braucot mājās autobusā, es izdomāju līdz niansēm savu tālāko darbību - pat to, kā kāpšu pa krauju, nevis iešu pa ceļu, un ka ir jau tumšs, un ja man iekodīs čūska, vajadzēs saķert liānu un uzrāpties iespējami ātri līdz sarga būdai un zīmēt uz lapiņas čūsku (jo es neatceros, kā japāniski ir čūska), un pat to, kāda tā čūska jāzīmē, lai sargs ātrāk saprastu.
tas tā kā bērnībā, kad alerģiskajai māsīcai iekoda bite, viņa uzpampa un skrēja pie kaimiņu onkuļa, bet viņš bija krievs, un tāpēc viņa teica "bzzz bzzz, ham ham ham!"

nu, vajadzēja tikai pateikt, ka viss man rit kā plānots te laukos, lai sanāktu piedzīvojumiem pilna pēcpusdiena.
braucu braucu pa lielceļu jau ar iepirkumu maisiņu, pēkšņi zīmīte "canon", mazliet tālāk atkal "canon" + bultiņā, aiz pagriezinea atkal, pēctam norāde 500 m, tad atkal maziņš "canon". es protams sāku sekot. nobraucu kādus 5 km šitā, iepinos pilnīgā labirintā - vārtmalēs un žogmalēs, miljons puspuvušu mājiņu un visādu a la ķīna joku. un beigās pēkšņi ainavas galējā malā parādās milzīgs monstrs - CANON rūpnīca. nofočēju tikai ar telefonu, rīt ņemšu savu Canon un braukšu atkal meklēt "canon", ļoti iespaidīga milzīga būve kā tankkuģis.

bet pats galvenais! visu ceļu, manā iepirkumu maisiņā pie stūres kūļājās mans jaunais ķeblītis: