Šorīt pamodos, palasījos dokumentu par "jocīgāko vietu Edo" - 17. gs. celto celto Rakandži templi ar 500 statujām, ko veidojis skulptors Priedesmākonis, un devos veikt elpošanas vingrinājumus šoreiz pa citu kalna nogāzi nekā parasti. es neko īsti nemeklēju, bet to, ka šim pakalnam un rajonam piemīt kaut kāda mistika, to jau es pamanīju sākumā. es vispār tīri labi sajūtu tās enerģiju zonas - arī iepriekšējo reizi, kad dzīvoju kalnā, diezgan ātri pati uzgāju meža kapus un aizaugušo zīda ceļa sākumu.
nokāpusi no kalna, nonācu bezgalīgi taisnajos un garajos rīsu laukos, kas sadalīti mazām taciņām, un nav saprotams, vai tās taciņas domātas tikai zemniekiem vai arī gājējiem, un uz kurieni viņas ved; sāku maldīties pa tiem celiņiem.



( pa labi/ pa kreisi )

tā es staigāju šurpu turpu, līdz nonācu tādā kā pamestā dārzā. sākumā neko aizdomīgu nepamanīju, tikai zemu noliekušos priedi un necirptus krūmus, kas likās mazliet netipiski, jo visi japāņu dārziņi parasti ir izcirpti ar manikīra rūpību.
pēctam pamanīju, ka tā priede nemaz neturās kājās, bet gan nosieta un atbalstīta kā tāda veca kokerspanieļu kuces vēderbruka. un tikai pēctam ievēroju, ka tas ir pamests, aizaudzis templis.

ielīdu iekšā, palīdu zem priedes - izrādās visi tās zari turējās tikai uz balstiem, un apkārt diezgan haotiski un tā nervozi no zāles puduriem sāka rēgoties parastie tempļu atribūti - mazas skulptūriņas, nojumītes, soliņš, vārti u.c.



( iekšā )

acīmredzot, savulaik tā bija svētvieta "pie līkās priedes" vai tamlīdzīgi, bet tik kroplu un vecu dabas veidojumu, kā tā izlaidusies priede izskatās šobrīd, sen nebija nācies redzēt. kādreiz laikam tas koks aizstājis vārtu velvi, tagad tas drīzāk ir šķerslis un sprosts. "svētvieta kļuvusi bīstama dzīvība," - es iedomājos. un tikko kā biju to iedomājusies, tukšumā un klusumā, kur vairāku km rādiusā nebiju redzējusi nevienu dzīvu cilvēku, pēkšņi atkskanēja skaļš "he-he-he-he-he-he-he". nevis ha-ha vai hi-hi, bet tieši čerkstošs hehehe. skaidrs kāpēc tur neviens vairs nerādās un nekopj.