es jau esmu pamodusies un ēdu rosolu. labrīt, lai jums klusa nakts!

gulēju šorīt, Ziemassvētku rītā, līdz acīm segā, acis ciet un acīs modelēju dažādas situācijas: iztēlojos dažādas profesijas, izdomāju dažus apbūves projektus, dažus iedomātus dialogus ar neesošiem cilvēkiem - izdomātiem cilvēkiem, tad domāju par nāvi stipri daudz - par sajūtu, ka esmu aizkavējusies, ka mēdz gadīties - nu, tādas parastās domas par to, ka man šeit nav vietas un mazliet tāda kā neērta sajūta par to, ka neesmu laikā nokāpusi no skatuves vai sapratusi, ka tēja pie galda bija mājiens iet prom no ciemiem;
tad pievērsos jautājumam par to, kāpēc es domāju par nāvi - vai Japānai ir kāda loma šādā pavērsienā? vai tā ir tikai tāda pasvītrojuma līnija tam, kas patiesībā norisinājās dūšā jau pirms tam? Bils Viola teica, ka viņu Japānā nepameta šī nāves pieskaņa. man arī mēdz būt sajūta, ka nāve te nav zibens spēriens no debesīm, bet gan migla un mitrums, ar ko pilnas ielas un piesūkušies visi kakti. Bils Viola bija īstens kriestietis. ir. es arī. jā jā, tā ir - mēs visi tur eiropā esam kristieši arī tie mazie marseļas arābu smurgulīši ir kristieši, jo mēs dzīvojam kristiešu celtās mājās, mums ir kristiešu aizkari un kristiešu bruģis un kristiešu klimats. ir arī tādi, kam ir pat kristiešu grāmatas un vecmammas. un kristiešu sejas profili.

bija ļoti auksts, un es turpināju domāt par nāvi - kāpēc es nobijos no noziedznieka? kāpēc es baidos viena iziet ārā, ja nomirt man bail nav? tātad ir! tātad es meloju sev. tātad pa rokām izvazātajai "nāves domai" nav nekāda sakara ar nāvi, jo no praktiskiem nāves aspektiem es instinktīvi izvairos.
tāpat arī no aukstuma. kāpēc tad es sargājos no aukstuma?
tad no aukstuma atkal uznāca miegs. ļoti salds miegs ar krāsainiem sapņiem. pusmiegs. pašizdomāti sapņi. mīļākais apziņas stāvoklis.
un nekur nebija jāceļas vai jāiet. apkārt gultai bija zemesrieksti, zemenes, kokakola un siers.

zināmā mērā kauns par to, ka mums bija svētki ar eglīti un dāvanām. bet nav kauns par to, ka būtu bijuši ateisti. kauns ir uz iepriekšējo gadu fona, kad nebija nekā - neviena drauga, ne naudas, ne ēdiena, ne dāvanu. bet negribējās uz to spekulēt un speciāli izlikties ka nav. gribējās, lai ir vienkārši. normāli. ne šur, ne tur. lai gan dažbrīd mums pietrūka prasmes to darīt. motivācija gan kautkur bija, bet bija arī kauns.

varētu gulēt un gulēt ar ētera masku.