marabu šodien pamodās un atrada gultā brūno kauliņu.

nevaru aizmigt, jo bail.

dators nolikts uz mute, es pati uz pirkstgaliem, klusāk - kur vēl klusāk; baidos paelpot - man liekas es smoku nost.

laptops izstaro tādu maigu gaismiņu, pie kuras liekas aizmigt vieglāk nekā tumsā. bet saule pa dienu izstaro ārkārtīgi spožu gaismu. saule šodien pazuda aiz kalna burtiski vienā mirklī - es redzēju kā tā krita. tā burtiksi plaucēja.
sēdējām rivjērā uz terases un sāpēja acis. zilas debesis un tajās maitu lijas, kas krīt uz maniem zelta auskariem, manām spožo akmeņu rotām. es noņemu visas līdz pēdējai - atstāju krustiņu, bet tas bikšainais grifs drūmi riņķo tam apkārt.

atceros, ka mēs bijām rivjērā ar Annu, pirms viņa sajuka. bet es tik maz atceros, ka pat neesmu īsti droša, kura no mums sajuka.
abas reizes bija naktī un es piespiesti sajūsminājos par krāsainajām gaismiņām. vienīgais, kas mani patiesībā aizrāva, bija tur, kur viļņi sitās pret sienu - tur izskatījās tā kā nokrist uz galvas lejā.
toties šodien pa dienu, pie bākas - ļoti gribējās dzīvot.

noņem rotas, aprok pludmeles smiltīs un aiziet peldēties. zīmē no manis, ko gribi - es esmu pilnīgi kukū.

redz ku, debesīs mašīnas lido - es bez tevis nevaru dzīvot.