kad es turpceļā teicu "davai, nebraucam vairs atpakaļ", es tieši tā to arī domāju. un redz - gandrīz izdevās.

braukt turp bija pavisam viegli - arī upe brauca tajā pašā virzienā. mēs domājām, ka priekšā būs zelta pilsēta, ka priekšā būs sudraba raktuves, ka priekšā būs liels pulkstenis, kas parādīs pareizo laiku un virzienu, t.i., mēs nedomājām, jo laika mums bija vairāk nekā pulkstenim un jebkurš virziens bija labs jeb, kā saka, cerība spārnoja, līdz iepināmies antenu mudžeklī, līdz iepināmies nogurušās kājās un noliktā deadline - tas bija tur novilkts kā kad 2 tur lecamauklu pār ceļu un gaida, kad kāds brauks pāri, lai parautu. es vienā mirklī pagriezos un zvaniņš aiz muguras vairs neskanēja, tur neviena nebija - kaut es biežāk būtu griezusi galvu atpakaļ! - es iesaucos. es viņu biju pazaudējusi, triekdamās un šaudamās kā bulta, lai nenokavētu iedomātu pulksteņa laiku. es pagriezos un devos atpakaļ, lai gan man īsti nebija skaidrs, kur meklēt kādu, kas ir pazudis nenosakāmā laika sprīdī. pie policijas? telefona būdas? kur atrod pazaudētus cilvēkus?

bija jāsaņemās un jābrauc tomēr uz priekšu. nekāda telpātija un teleportācija pēkšņi vairs nedarbojās. es devos mājās ar pazaudētu dārgumu kabatā. pie sliedēm, gaidot pārmijnieka lēmumu, viņš klusām piebrauca no muguras un teica "ķēmrausis", "ēzeļgalva" vai ko tamlīdzīgu.

šodien bija iecerēts seminārs par sadzīves priekšmetu dizainu; tas nenotika, bet manā īpašumā nonāca šis -

un šis

ups. sajaucu vedjmah ar sirds1.