Ain't Nothing Gonna Save Your Work..

šorīt napamodos no modinātāja, bet gan vācu ekspresionisma noskaņās: aiz loga aizkara kā ekrāna pilnā garumā parādījās precīzas ēnas, kas rosījās pa manu dārzu - strādnieks ar smidzinātāju metra attālumā no manas gultas iznīcināja manu 2 x 3 m piemājas dārziņu. lūk, arī pasaule, kas sadalīta atvāžamiem širmīšiem - personīgās telpas un to robežas ir tikai in ur head.

darbība notiek manā kvadrātā - es guļu uz vienas no melnas gumijas kuba skaldnēm, kas griežs kā metamais kauliņš, bet kādas ačgārnas gravitācijas ietekmē es vienmēr palieku virspusē, kā uzmests laimīgais sešinieks.

situācijā, kad tu pārdzīvo savu deadline jau 10-tiem gadu un tieši tik ilgi brīnies un priecājies par katru tev piešķirto dzīves dienu, laikam visnepatīkamais, kas var notikt, ir atskārsme, ka patiesībā esi lieks un aizkavējies. tas nav nekas neparasts, tā pilnīgi noteikti nav sveša sajūta šim laikmetam, kurā pārapdzīvotības postu savā neražā pārspēj vien bezdarbība - lielākā traģēdija natural born cīnītājam: "piedzimt brīvībai" brīvībā, piedzimt pasaulē, kurā nav taisnības, ko aizstāvēt. ai ai ai

redzēju dzejniekus - bezcera veterānus, nedefinētās uniformās izrotājušos klaunu svītu ar ruporu rokās - nesapratu, par ko viņi kliedz - vai tās krāsainās šalles būtu kā briesmu signāla raidītājs vai tikai tāda izlikšanās par indīgo sēni, vai tas ir kā sētniekam iedod oranžo vesti - lūdzu nesabrauc, esmu nepamanāms? vai tā tikai tāda spilgti rozaina kamuflāža - nāc es tev pazīlēšu, jo es zinu vairāk - klaja čigāniska mānīšanās. un tad brīnās paši savos pantos, ka pie reālās dzīves viņus nepielaiž. ērmīga armija - noklīdušie partizāni - zīž laukā no pirksta sev visus šitos -
„es griežu vēnas
tās satek sidraba traukā
es esmu venēra
venēra – mauka” utml. /u know/

man dzejnieki nekad nav patikuši, tāpēc ka pirms dzejoļa vienmēr piesauc savu vārdu. un lai kādu arī pseidonīmu sev nesamudrītu, tāpat to izļerina visai pasaulei [ha! pasaulei:) nu, tiem pašiem, ar ko uz vienu literāro nometni reiz brauca], ka ES to uzrakstīju. tas ir Viņa darbs - a, tolku? jebkurš dzejolis vienmēr ir uz robežas starp stulbs un ģeniāls. nu, jā, tāpēc vismaz reizi gadā vajag apkārties ar plastmasas bimbuļiem un saspraust pižikā rozes - tīri tā astes celšanas nolūkos.
- eu, kā sauc to kaimiņu, kurš nēsā kedu uz galvas?
- tas ir Juris! mūsu jaunais dzejnieks!
- tiešām? tad jau es pašai tautas balsij dzīvoju iepretim! jānopērk! - saka Daira un nākdama atpakaļ no LTV1 studijas, nopērk grāmatnīcā 3 gab par Ls 1.17 nocenotās Jura dainas. šķirstot uzduras uz kaut ko no šitās sērijas:
"ar binokli pa logu skatos –
bitīt matos!
pilnīgi plika
kaimiņiene tuklā
sien sev kaklā akmeni –
metīsies Juglā)"
- tas tak' par mani! - Daira jūsmīgi nosēcas.

dzejniekam kā māksliniekam it kā būtu jāsajūt kaut kāds savs laiks - nu, kaut kas mazliet vairāk par savu fizioloģiju, varbūt pat jāizsper kāds kniksis uz priekšu tagadnes stāvošajam ūdenim, nevis jāatražo sevi pie spoguļa - vai tad vismaz paņem spogulīti rokās, paskatās, cik tālu abi stikli viens otrā atspīdēsies. Nav jau tā, ka man nepatīk dzeja – daži gabali pat ļoti aizkustina. Nē, bez ironijas – tas ir svarīgi - bez dažiem dzejoļiem, liekas, nebūtu nemaz iespējama pasaulē cilvēcība. Bet paši dzejnieki man nepatīk. par ko tieši? par to, ka arī viņi ir kaut kādā sistēmā.

lab, lab - pietiks izdomāt. bet vispār šī vide ir diezgan neatsaucīga un garlaicīga.

oi. noguru no dzīves.