laikam tā galvas problēma ir tajā, ka reiz aktivizētā funkcija visu izlasīto iemācīties no galvas ir saņēmusi šoku līdz ar interneta pieslēgumu. nekas es tūlīt to neitralizēšu, ietriecot vainīgo aparātu sienā - ieskriešos, atsperšos un ar 3-soļu lēcienu izlauzīšu kaimiņu sienu un sastingšu cietā smaidā. varēs tad uzkārt uz manas galvas ij parūku, ij krelles, ij papirosu iespraust zobos kā kad dailes teātra aktieri apzīmē nodrukātu presē - vienmēr kāds kaimiņš negribot pazobojas; kaimiņš vispār ir tuvākais cilvēks - kā tāds, kas visu zina un viņam jau sen ir vienalga.

es jau te nerakstu, lai žēlotos, bet gan lai dotu izvēli arī mani nedzirdēt, bet noklusēt ir grēks, kas aizmirsts ierakstīt pie pārējiem, jo rakstīts jau tika, bet izbeidzās tinte. es tagad lūk domāju, kas no visa manī ir tinte - kas ir tas, kas aptrūkstās un sanāk apklust? ir tā situācija diktātā, kad jāpaspēj novērtēt pašam savs rokraksts - vai tos 7 burtus es vēl paspēšu ierakstīt šajā līnijā, vai būs jāpārnes citā. un mūžīgās bailes no 4 līdzskaņiem rindā vai arī tādu līdzskaņu skaitu, kas dalas ar 3 un ko ne kādīgi neizglābsi ar matemātiku - tikai sanāks/nesanāks pārnest jaunā rindā, bet kamēr to domā, notašķi malas ar klekšiem. un tev nepiedod to, ka kamēr tu skaitīji burtus - izspļāvās kamols no kakla un tas nebija nekāds tauriņš. nu, godvārds - daļeko ne tauriņš.

es tagad jūtos daudz labāk, kad nelasu, neskatos un mani nepiļī ar savām gudrībām un gaumi visādas tur akadēmijas un abonomenti. man ir daži draugi un man no sirds interesē, kā viņiem iet.

lidostā viss jau bija par vēlu - viņu aptiekā askofēna nebija, bija paraceptomols. es negribu šo te žurnālu norakstīt uz kaukādiem analgīna memuāriem, protams, bet kā jau teicu sākumā - dostatočno odnoi tabļetočki.

vot, domāju - a, kur tā gudrība ir, ja savu galvu varu tik viegli apspēlēt - melnie sakauj baltos.

no malas tas es pat nezinu, kā izskatās un ja man to vajadzētu attēlot, nezinu, vai būtu labākais paraugs, kam sekot - es vienkārši pārvietojos mazliet telpā un palaikam mainu kleitas. saņemu matus un izlaižu, aplieku galvai apsēju, noņemu. iedzeru dažas tabletes, ūdeni. pat uzpīpēju - it kā viss būtu kārtībā. beigās izrubos virs poda malas un lūdzu dievu.
bet filmās jau to parasti rāda tā - guļ bāls un svīst. nelaiž nevienu isatbā - vot tje migrēna. reiz man bija tādas pēcoperāciju zāles, kuras aizliedza pat slimnīcās. i zrja - izrubīja uz diennakti, pamodies it kā nekas nebūtu bijis. laikam jau pārāk daudz tās sāka nest laukā efedrīniķi.

bet tu man esi kā vjetnamas balzamiņš.

vienreiz migrēna uznāca skolā - atceros viens pazīzstams jūzeris bija eksaminators, bet es neredzēju, kas rakstīts testā, jo arī tagad ja godīgi, tas, kas uz ekrāna miglojas - es teicu tam biktstēvam, ka nekas nesanāks, ka es neredzu jautājumus, viņš savukārt: nosakiti tad man no galvas šekspīra sonetu. (no tās pašas galvas, par kuru es jau šodien runāju - kuru lappusi? - 66-to. - ok) atriju uz leju sakrājušos nelabumu, nomurmulējo visiemzināmo "all the men and women merely players", saņēmu savu piecinieku un pēctam izrubījos tualetē.
nē, nu. tas kas neder kinoteātrim, ir tas, ka es nevaru novākt smaidu.

jerks only

kompis uzņemās atbildību par daudz ko - arī par pārnešanu jaunā rindā. par to viņam lielākais paldies.

kioskā parādījies "franču stila piens", viskautkas ar kastaņu garšu par godu rudenim, pārdevēja mīlīgi iespieda saujās maisiņu ar našķiem - laikam bija sailgojusies (varbūt patiešām pārdzīvoja, ka pazudu, mēnesi nerādījos, neatvadījusies.. domāja, ka manis vairs nebūs!).. turklāt man tak restorānā šodien uztaisīja kafē latti ar rūķīti iezīmētu putās. apkalpes sfēra mani ļoti mīl - laikam jau ar to pietiek.

ha, neticat man?

no rītiņa frendiņi pamodīsies, padomās - re, kāda čaklīte!

laiks, kuru slepenie aģenti nosēdēja uz rezervistu soliņa.