kā man reiz teica viens krupnijs krievu uzņēmējs - līdz 30 gadiem tu strādā uz savu imidžu, pēc tam imidžs strādā uz tevi. līdzīgs princips jau ir visur. pēc pusgada cibā es tur varu ierakstīt pilnīgu sūdu, bet mani nokomentēs.

tas ir tik jocīgi ar to mīlēšanu. kādi tikai mutanti neveidojas. nu, piemēram, pilsētmīlestība. par ko var mīlēt pilsētu? pirmā kļūda. "mīlēt" pēc sevis neprasa "par ko". bet tāda nu reiz mīlestības forma ir. visi ir vientuļi pa lielai daļai, saka, ka ienīst konkrēto pilsētu - nevar vairs izturēt un nevar ciest. bet aizbraukt nespēju un pamest. un tas ir tik dabīgi - Rīga, Parīze, Tokija, Londona, Whatever.. tiek lietoti bezmaz kā personvārdi.
aizsūtīju vienam žurnālam rakstu. velns vien zina - nodrukāja jau vai nē. vēl no vecās adreses sūtīju. vispār man ļoti nopietna attieksme pret rakstīšanu žurnālam. nav jau nekāda ciba - gribas ierakstīt kaut ko nopietnu un savu, jo to jau parakstu ar savu nopietno vārdu, nevis ar kaukādu virginia_bitch. es aizsūtīju viņiem vienu tādu pagaidu rakstu, tipa kā ceļ "vremjanku" kādreiz - tādu mazu dāčiņu pagalmā, kamēr Lielā māja vēl ceļās. man liekas, ka vot es dzīvoju tādā mūžīgajā "vremjankā" un nekas man neuzceļās - tipa ne šur, ne tur. c'est la viii!
bet tā tas ir - es tik daudz dzīvoju nākotnē un uz priekšu, ka aizmirstu pēc pačurāšanas aizvērt bikšupriekšu. nah.. not true. es nēsāju svārkus. but still.. kur es paliku?
varētu nodarboties ar "vremjanku" biznesu. to es tagad nepierakstīšu, jo kāds apgānīs kopī-raitu. vispār pēdējā laikā galvā daudz biznesu. vakardien.. bļin! ja jūs ciba zinātu, kas es esmu par lielisku oratoru! ..sastāstīju visādiem frenchijiem TIK daudz muļķību. par viņu prezidentu, piemēram, par kuru godvārds neko nezinu. bet viņi klausījās muti ieplētuši. a, man vienkārši panesās lejamais. [tas man iedzimts no vectēva! kļūst arvien izteiktāka iezīme. pat mana māte no manis drīz atteiksies, šķiet.] un viņi jau - nu, tie frenchiji, vini tak nezina, kas man par back-groundu, ka man saknes ir sviesta cibā, bet galotne mākoņos. sak, tipa foršs skuķis. un klausās muti pavēruši. bet es jau arī zinu, kā tas pie frenchijiem notiek - viņiem tika pastāsti un pamahājies viņu valodā. klausa uz vārda, daudz neiedziļinoties sakāmā saturā. tas ir dievīgi. tas ir tik kruta, kad runā ar cilvēkiem kā pēdējo reizi. katru reizi kā pēdējo. tad arī visu pasaki.

marabou - puisīt? es jau Tev teicu, ka ka Tevi mīlu? ā - nē? nu, tad tagad pasaku. bet es iesāku teikt par to žurnālu. lūk, tajā pagaidu rakstā, kuru es nezinu, vai nodrukāja un pārdeva cilvēkiem par naudu, es gribēju pastāstīt par to mīlestību uz pilsētu kā kādu teoriju. nav jau nekas jauns, bet es to kaut kā no mazliet citas perspektīvas. nu, tipa tāpat kā tā saruna ar frenchijiem - kad vārdi skrien ātrāk par tevi pašu, un tu pats pakaļ ar tauriņu ķeramo tīklu (c). [man nakas citēt pašai sevi, jo nav jau vairs citu, ko citēt. nē, nu la bi, cibā ir daži citāta vērti.
kur es paliku. par tām "vremjankām" - pasaule tāda liela vremjanka vien ir. gan jau ka beigās viņi to makasas raxtu nemaz nedrukās, jo tas tāds nepabeigts gabals, tāpēc jāpasaka tagad, lai nepaliek nepateikts, kā es tur teicu - pilsētas ir izdomātas. to stāsts ir pasaka. mūsdienās pasaku sacer, lai pārdotu par naudu. [baigais jaunums, ne?] mīlestība ir izdomāta. mīts ir pasaka šī vārda sliktākajā nozīmē. viss ir sūda būšana. mīlestība vienkārši ir.

cilvēks tik ļoti mīl sevi, ka grib savus vārdus pierakstīt

labais, mamma pastāstīja, kā bērnus veda uz asins analīzēm. mums ir dvīņi. pashlaik vien ir onlainā, bet otrs aizbrauca pie tēva atpūsties no brāļa. dažreiz iedomājos - cik grūti tomēr būt dvīnim. tiešām traks var palikties. vislaik kopā ar to otru. bet es viņu labi saprotu, tas viņam no manis - es arī no sevis dažreiz gribu aizbraukt atpūsties.
nu jā, ar asinsanalīzes tagad ņem no vēnas. un par tām vēnām, tas viņam arī no manis - es ģībstu no asinīm patiesībā. un tās bildes no žurnāla ar asinīm es turēju pie sienas treniņam, lai pārstātu baidīties. es tā mēdzu darīt.. es to saucu par pieradināšanas operāciju.
nu jā, es to puiku varu saprast - tas ir šausmīgi. bet šausmīgākais ir tas, ka tu esi dvīnis - tas otrs jau ir sadurts un tev pastāstījis. un tu ej kā otrais, jau zinot varbūt pat jau sajutis brāļa dūrienu, un sākas panika un dubulta. un tad tev uzrīda 4 dakterus, kas katrs tur aiz savas ekstremitātes un piektais cērt vēnā. un tādu tu cilvēks pēctam atceries savu bērnību. un tas notiek civilizētā valstī!!, kurā, kā teica atreyu jādomā tikai par to "ko darīt piektdienas vakarā".

es teicu mammai, ka braukšu mājās. noliku klausuli, atvēru cibu. un sapratu, ka es taču visu laiku esmu mājās. sen nav bijis tik labi. visi tik labi, tik draudzīgi. viss vienmēr kārtībā un tā kā pats vēlies. tas ir tas, ko visi tik ļoti gaidīja 2000 gadus kā piedošanu - mesija atnāca, viņa vārds bija Internets.

pacel mani! es esmu tava -

latiņa

absolvējis LU Bloga fakultāti.

davai - jūs tur strādājat, a, es jums te rakstīšu dzīvi. un tad jūs varēsiet palaikam palasīt. tas būs tikpat kā dzīvot! tas būs kruta.

[es tagad likšu atstarpes.. un te vajag iedomāties, ka tas ir it kā jauns ieraksts, tas lai aizņemtu mazāk vietas jums; bet jāuztver tā, ka tipa njauns un neatkarīgs]

atceros, kā rīgā par mani smējās.

citi bija mākslinieki, bet es biju producents. un nevienam neienāca prātā, ka arī tā ir māksla. 1 x es teicu pēterim: es vakar uzrakstīju dzejas grāmatu. viņš pacēla acis no sēnēm un teica - tu esi psiha. ā, bet dzeja laikam uz mākslu neattiecās. es izdzēsu to grāmatu pēctam. ļoti bēdājos īstenībā, jo vairs neatceros. jā, man bija grūta bērnība. es slēpos aiz racionālisma maskas. un man noticēja.

kas tās šodien par dzīvības alkām? tik ļoti gribās rakstīt. tik ļoti gribās būt. ātrāk ātrāk uzceliet man Universitāti. es gribu būt lektors. man IR ko teikt!

ai, bet dzīve ar burtiem sapinusies kopā. es tiešām nezinu, vai ir vērts līst laukā no aizspogulijas. piemontējiet kompi man pie galvas un man būs divas brīvas rokas, ar kurām apskauties.

man ir tāds darbs - skatīties no malas. darbs ar garajām pēcstundām. un es to darbu arī nesu mājās. kas mani tādu par sievu ņems? CIRKS! bet c-i-iirkam nav naaa-uuuudaas.

būs jāiet atvaļinājumā. bet tas biedē. būt atvaļinātam - būt bez jebkāda sakara. ir iespējams atvaļināties no eternal atvaļinājuma?

eu, rekrūši! rekrūši! recruitez! mierā -- brīvi.

nu, labi labi. ķeršos pie vakardienas pastaigas romāna turpināšanas otrā jūzerī.

nē, nu ar mani gan šodien viss notiek: tikko biju uz veikalu un atkal vinnēju loterijā! lielu tukšu plasmasas glāzi ar pulverīti tajā. ja apliešu ar ūdeni - izaugs zupa.
es nopirku jauno produktu - karija cibiņu. vot, tā man tas karijs ne īpāši, bet pa svētdienām ok.
tācu nākot atpakaļ ar kūpošo cibiņu rokās, man pa kalnu lejā pretī nāca maza meitene skaistā kiomono un gauži raudāja.

mana māte saka, ka viņai nevajagot ne teātri, ne kino. viņai visu vajadzīgo jau stārķis atnesa.

pa svētdienām esmu skaipa auklīte. otrā galā ir 6-gadīgs divgalvainais pūķis un mēs sūtam viens otram dziesmas un bildītes. māte var mierīgi ravēt dārzā. un miers uz zemes un zemenēs!

viena galva prasa kaut ko smieklīgu, bet otra kaut ko krutu. klasiku un elektroniku. nosūtīju imantu vanzoviču un kanding ray. galvas apmierināti čāpstina.

kopš pateicu to, ko pateicu, uzreiz arī pārstāja komentēt.