"douleurs et fièvre"* manā kamerzālē






*sāpes un drudzis

ja vēl pirms kāda laika būtu bijis iespējams apturēt kļūdaino procesu, tad nu tagad vairs tā nav - es esmu kļuvusi par cilvēku, kas lieto savu paša izdomātu primāta valodu - ar rokām, kājām, skaņām un aprautām frāzēm, turklāt tā ir tik pilnīga un nostiprinājusies manā ikdienā, kurā nav vairāk nepieciešams kā pasveicināt pastnieku un pabiedēt pārdevēju, ka atgrūž tā saukto "īsto" japāņu valodu. kas ir interesanti, ka man ir atlikušas 20 stundas, lai, vai nu apgūtu japāņu valodas struktūras vai arī izaicinātu savu valodisko jaunievedumu un vienkāršos nepaplašinātos teikumos un skaņu atdarinājumos pateiktu būtiskāko par Austrumu un Rietumu satikšanos mākslā.

a, ko ta' lasa, ja nepatīk?

ES NEKO NEKO NEJĒDZU VAIRS, KAS NOTIEK!! KAKOGO HRENA ES MĀCOS KAUT KĀDU JAPĀŅU VALODU? MANI INTERESĒ SAPRAST, BET NEJAU TO, KO VIŅI SAKA, BET TO, KĀ VIŅI JŪTĀS, TO SAKOT, UN KĀPĒC VIŅI SAKA TO, KO SAKA. BET KO MAN TAS DOS, AIZBRAUCOT PROM, KA ES ZINĀŠU, KA IR TĀDA SALA, PAR KURU ES MAZLIET ZINU, KĀ TUR CILVĒKI JŪTĀS KAUT KO SAKOT?

man bail, ka kādu krietnu laiku atpakaļ es pamatīgi kļūdījos. tā bija ļoti dārga kļūda. tā kļūda, acīmredzot, ir dārgākais, kas man pieder.

visforšākais šai pasākumā ir tas, ka MAN NO SIRDS RIEBJAS MĀCĪTIES SVEŠVALODAS, NEKAD NEESMU IZRĀDĪJUSI ĪPAŠU TALANTU GRAMATIKAS APGUVĒ UN NEKAD NEESMU UZSKATĪJUSI, KA TAS IR KAUT KAS APGŪŠANAS VĒRTS, bet tikai tool dzīvošanai citā teritorijā. nekad neesmu sapratusi, kāpēc tam tiek veltītas veselas fakultātes un vēl mazāk sapratusi cilvēkus, kas GRIB kādu jaunu valodu iemācīties, ja nav spiesti. mans vienīgais prieks no šī nepatīkamā valodas apguves procesa ir rezultāts - kā vienādojuma risināšanā nonākšana pie pareizās atbildes. tā sajūta, kad garš, nezināmajiem piebārstīts penteris pārvēršas tavā priekšā par rīmi vai melodiju. šai ziņā japāņu valoda iepriecina, jo atkodēts teikums nereti slēpj sevī patiesi smalku domu [arī noraujot nost visas tās romantikas cakas un ķiršziedu plīvurus], bet man pilnībā pietiek ar viena teikuma pārkošanu dienā - es nespēju paskatīties uz šo valodu kā kaut ko piemērotu sarunas risināšanai, bet vairāk kaut ko tādu, kad pasaki skaisti vienu vārdu un pēctam klusē.

vēl es nespēju vien nobrīnīties, cik inerta spēju palikt pret valodas apgūšanu. visi jauniebraucēji jau ir apguvuši savus 100 vārdiņus un taisa teikumiņus, bet es taisu tikai lielas acis. bet ne jau tur tā problēma - es kaut ko zinu, bet es nespēju parunāt runāšanas pēc. turklāt es jau nemaz nerunāju.

vēl viena nelaime ir tā, ka es to valodu esmu samācījusies vizuāli, bet bez izrunas. un piemēram lasot tekstu, man tas neskan galvā, kaut arī saprotu, par ko tur ir - tipa tā: vilnis bezgalīga izvēle divi nav vienāds forma; plūsma ūdens apveidi viens laiks izrauts. un viss ir skaidrs: vilnis ikreiz ir citāds, nav 2 vienādi iespējami - piešķirt tekošam ūdenim formu, nozīmē apturēt mirkli. un tamlīdzīgi.

man nav ko elpot

mana smilšu pils neceļas - tas ir liels laukums ar pļeckām. tas arī viss. es kļūstu jo dienas, jo stulbāka.

nē, es nedarīšu tā kā virginia_vilka.