griezZzZZZzzt veeenaZZzzZzsSSss!!!

pielijusi pilna kā kaprona zeķe ar dzērveņu morsu, viegli kontrahējas kā dzīva, kā marles drāniņā iesiets biezpiens, ko brīžam sažņaudz spēcīga roka, noslaucot sūkalas, bet atstāta savā nodabā sulojas caur audumu - kokvilnas halātā ietīta sirds. pieplakt tai ar velosipēda tauri mutē un izsūkt sausu kā bērzu, kam ikros iecirsta tapa un sudraba renīte, izspiest kā eļļu no treknām saules puķu sēklām pilnu delnu - sēnalas, ogu mizas un skaidas izžūst saulē un birst.

manī ielijis traka cilvēka miers un apgarotība.

Imantā ir bīstami stāvēt tuvu perona malai, jo caurbraucējs vilciens var aizķert aiz plastmasas maisiņa un paķert sev līdz, Parīzē ir bīstami stāvēt dzelceļa malā, jo kāds vēl pagrūdīs, Tokijā ir bīsatmi.. jo var pats nenotureeties nolekt, tīri inerces pēc.

spiežas klāt no visām pusēm - vairs jau nesapratīsi, kas - kāja, soma, lietussargs, loceklis vai roceklis, vagonā iespiežas jau trešais simts. laptopu grēdas samestas uz plauktiem - tā tu ik rītu veic savas dienas pirmos 50 km. varūt uz sibīriju veda tā, bet varbūt šitā - bet nevienam nav brīv ne noģībt ne apdirsties līdz galapunktam, ne izkāpt pa vidu, ne pagriezties. ap mani saspiedušies 8 pusmūža onkuļi spēlē kas dārzā (ko drāzām?), cieši aptinušies piesvīdušie uzvalciņi.. man noteikti jātiek laikā uz vienīgo autobusu, kas ved uz laukiem, kur jau gaida 5os piecēlušies un muti nomazgājuši ķīnieši.
lekšana uz sliedēm rīta stundā ir visnožēlojamākā nāve - pat tavā pēdējā gaitā tevi ienīst tūkstoši, desmitiem tūkstošu, kas saspiesti vilcienos gaida, kad nokasīs tavas atliekas, turklāt tas var izsist no līdzsvara vismaz tūkstots citu cilvēu dienas - lecējs var pieskaitīt sev vēl mīnusā dažus gadus klāt, turklāt tā ir ķēdīte - 1 lec, vēl 10 viņa dēļ leks pēctam.

ja no rīta paspēšu, sabildēšu sarkanās, treknās puķes, kas aug gar žogu tepatās. nezinu, kas tās ir, bet izklausās kā mahagonijas, peonijas, ģeorģīnes vai hortenzijas, bet izskatās kā izrautas mandeles.

zināt, es jau vairs atkal atšķirību neredzu - man liekas, ka arī esmu maza un dzeltena, bet tad vienbrīd attopos, ka komanda mani uzskata par lielo balto kolonizatoru.

tikko atskārtu, ka pēdējo 5 gadu laikā iegūtie draugi gandrīz visi.. nojūdzās.