gribu dimantus, dimantus, BRIĻJANTUS GRIBU, bļad!!

pieradusi pie tā, kā pasniedzēji runā ar skolniekiem kā ar dauņiem, man ir sajūta, ka pārņemu šo runasveidu sarunās ar līdzcilvēkiem, nostādot sevi muļķa lomā. bet kas vēl briesmīgāk - esmu apguvusi vietējo katakana-english, kad visu saka saīsināti, skaldot pa zilbēm un aktīvi izmantojot mīmiku, žestus un onomatopoēzes, un tā principā arī ir vienīgā valoda, kurā komunicēju balsī. koroče, manas kādreiz smalki izkoptās oratora dotības (vēl svaigā atmiņā uzruna augstskolas beidzējiem) ir samaltas putekļos, sakaltas važās un izsmērētas pret sienu. būs jāpiestrādā pie sava tēla.. tagad pat, nevis pēctam, jo īsta lēdija arī džungļos ir īsta lēdija.

[mani ļoti saraudināja dzeina skumjais stāsts]

labi tomēr, ka ir tā lietus sezona - skaņa aiz loga nomierina kā strauta ritēšana kādā smalkā dārzā - vienmērīgi, nepārtraukti, radot pārliecību, ka lietus nekad neapstāsies, ka tas nekad vairs nebeigsies. es sēžu salīkusi pār plāna zīdpapīra lapām un velku vienu zem otra vienādus hieroglifus: skaistums, mākslas darbs, halucinācija, jūtas.. fonā skan dziesma, ko sacerējis kāds mans draugs - kā pirksti pret taustiņiem, tikpat viegli sitās smagas, bet lēnas lietus lāses pret stikla sienu. izejot laukā no rīta, valda patīkama novembra krēsla un lietus krīt taisni uz leju, nevis triecas sejā - es paslēpjos zem baltā, platā lietussarga malām. šādā laikā ir vieglāk iziet laukā nekā saulainā dienā, kad dvēseles stāvoklis tik ļoti kontrastē ar spoži izgaismoto, priecīgo pilsētas fonu, pievienojot tavam tēlam vēl vairāk dramatisma, nekā tam patiesībā pienākas.

acis patīkami nogurušas no rakstīšanas, tinte neizdzēšami savienojusies ar papīru, roka ieguvusi jaunu zīmju atmiņu - roka pamazām kļūst gudrāka. varbūt es esmu kaprīza, bet es nespēju sekot tām amerikāņu grāmatām, krievu mācību grāmatu izkārtojums un attieksme man ir daudz pieņemamāki. kā es ieraugu dialogus par iepirkumiem un sporta nodarbībām un diviem bezgaumīgiem ķiņķēziem attēlā - Miller-san un Smith-san, man pāriet jebkāda vēlme mācīties, bet krievu grāmatās es atrodu teikumus un vārdus, kurus man patiešām gribas zināt un izrunāt, nevis aizmirst uzreiz pēc testa. man nav baigo ambīciju to valodu kalt no galvas - man tas interesē tikai tik daudz kā atklāšanas un saprašanas bauda, brīvprātīga rakstītprasmes izkopšana kā meditācija klusā, lietainā vakarā.

mood:
"pil zvaigžņu zilais baldriāns
nakts melnā cukurgraudā
es nomierinos -
negribas vairs raudāt"
I.Z.

sāp