nu, celies, nu! es šorīt piecēlos daudz labāka.



music: she's a rainbow

tikko uzrīkoju virtuvē āziju.

[neieslēdzu ventilatoru, vārot katliņu. tagad izlecot pa logu un ienaakot pa ārdurvīm, nokļūst tropos. tropos agri no rīta, kad uz ledusskapja vēl rasa turās]

kā vēlāk izrādījās - klasesbiedrs Jānis A. sita tās meitenes, kas viņam patikās.

es negribu, negribu, negribu rakstīt referātu par CCD, PMT, HSL, HSV, RGB, CMYK, SLR, PCD, YCC, CIE UTT. man no tā visa raudiens nāk. kaut es nekad nebūtu pierakstījusies ICT klasē!!!

kaut es nekad nebūtu līdusi tai stulbajā inženierijas fakultātē!

es pilnīgi jūtu kā pārvēršos onkulī ar sirmām ūsām un vesti ar daudzām kabatām - pilnām skrewgriežu.

atceros, ka kādreiz bērnībā tētis ņēma mani līdzi pie sava drauga, kuram bija tāda kā bedroom studija.. nu, kāda tā astoņdesmitajos varēja būt - ar visādiem lentiniekiem un kasetēm, mikrofoniem, kailu dāmu kalendāriem un visādiem pribambasiem. un tai mājā dzīvoja vēl kaudze ar bērniem. un mēs pa kluso kādreiz līdām tajā istabā spēlēties "kosmosos" - jo tur bija arī grozāmais krēsls uz ritentiņiem - tāds uz dzelzs kājas ar krietni izsēdētu zaļu dīvānaudumu un izdedzinātiem cigarešu caurumiem. un tad mēs pa kārtai sēdāmies tai krēslā un vecākais (Uģis laikam) visus tad grieza. grieza un grieza un grieza. līdz vēmienam.

kāpēc man ir tāda sajūta, ka citi cilvēki pa pasaulis staigā uz 2 kājām, bet es lšļūcu uz vēdera? pieplakusi asfaltam, ar muti pa dubļiem, ar vēderu pār grumbuļiem un bruģi kā kad izveļās no ragavām un slīd pa nodeldēto kalnu pāri priežu saknēm. bum bum bum bum bum. viens kārtīgs cilvēks no rīta pieceļās un zina, kurp dodas un ko tur dabūs. paraksta papīrus un noslēdz līgumus. es nokrītu no gaisa un tad grābju to, kas pa rokai pagadās, stūķēju mutē, sienu matos, metu pa gaisu, saspraužu salmus plastilīnā, veļos uz sāniem, smejos un situ plaukstas, līdz aizrijos ar gaisu un tad sāku lēkāt tupu gājienā. izrotājos ar sūnu kumšķiem un izliekos par dzērvi, skraidu pa purvu un viena pati klaigāju.
vienreiz, kad man bija 18 un es dzīvoju mežā, man bija tāds darbs - būt par trolli: no rīta noziedos ar zaļo krāsu, ietinos tīklā un tad ložņāju pa mežu ar tačku, kurā bija tumba, un biedēju bērnus vai vienkārši gulēju zem priedes ar burbuļpūšamo kabatā. tad, kad nāca tuvāk pēcpusdiena, tad uzrīkoju wasserschlacht - ūdens slaktiņu: paņem spaini, pasmel upē un lej virsū pirmam pretimnācējam.. dažreiz domāju, vai tikai man nevajadzēja palikt tajā hipiju balagānā. domāju par tiem biedriem, kas tur joprojām mīt - sirmi onkuļi un zirgu tantes. bet es nē - aizbraucu, iestājos akadēmijā.

es esmu tavs mazais pikselītis. lalala.

es esmu viltotais zaķis. man jāpaguļ.