vakar naktī biju ellē. un šorīt bēgu no sava Likteņa cauri visam rajonam. Liktenis skrēja pakaļ saukdams: Excusez-moi! Excusez-moi!

nav tā, ka es nedomāju par piedāvājumu: dzemdēt bērnu japānim, kurš patiešām to vēlās (i mean, lai viņa bērns ir kaut uz pusi balts.. bon, c'es la vie!), iegūstot tam klāt pastāvīgas uzturēšanās atļauju Japānā un krietnus alimentus, vai arī tipa saštukot sīko ar kaukādu tipa loveri un tāpat viņu audzināt viena?

nu, liekas, ka tā arī nāksies darīt. nedomāju, ka pēc pāris gadu sauļošanās zem naktslampiņas es pēkšņi kļūšu par baigo strādātāju un pelnītāju.