viena no jaukākajām Pizzicato Five dziesmām - kļūsim pieauguši - 大人になりましょう

japanese romantika: Misia.キスして抱きしめて - skūpstīt un žmiegt sev klāt

vecais gremiju un oskaru īpašnieks RYUICHI SAKAMOTO, kas pēc popa, ķīniešu etnikas, bossanovām, korejieshu hip-hopa, techno.. kā arī aktiera karjeras (Merry Christmas Mr. Lawrence,Nagisa Oshima un The Last Emperor,Bernardo Bertolucci u.c.) uz vecumu ir pievērsies patīkamam NOIZIŅAM.

RADIO SAKAMOTO

RYOJI IKEDA no minimālistiem. http://brainwashed.com/ryoji/recordings.html. (šitais arī ar vāciešiem uz vienu roku).

japāņu under-ground HiP-Hop THA BLUE HERB no Sapporo.

un tagad, cibiņi, saturieties!!! nāk ABSOLŪTS HĪTS!



THE BLUE HEARTS. totāli jauniešu mīluļi un punk-rock elki.

visu laiku skaļākā mīlas balāde - LINDA LINDA


be nice - esi jauks

tāda veida grupas kā iepriekšējā, sauc par Karisuma (Charisma - no vārda カリスマ) grupām. Judy and Mary arī ir harizmas grupa



tādas sauc par CUTE PUNK. un katrā skolā viņām ir desmitiem vai simtiem atdarinātāju.

šis savukārt ir TOWA TEI


- korejiešu cilmes amerikā iedzīvojies Japānis. arogants tips, kam nav apnicis pop-fashion, spēlē tādu delikātu tehno uzprišinātos klubos, draudzējas ar kailiju minogu. nedaudz noiets etaps, bet varbūt izdomājis jau kaut ko jaunu.

eksperimentāla noiza karalītis MERZBOW arī ir japānis, neskatoties uz to, ka vārdu aizņēmies no Kurt Schwitters. baigais skarbais performētājs, the hardest working man in noise. man bija tā laime tikt uz vienu no viņa retajām uzstāšanām ziemassētku vakarā.

JAZZTRONIK


un KYOTO JAZZ MASSIVE


brāļi, kas dibināja "The Room" klubu Shibuyā - vienu nelielu istabu, kurā katru vakaru skan laba mūzika. mūsu Pulkveža patrons savas īsās vizītes laikā Tokijā pasludināja "The Room" par numur viens. domas var dalīties, bet jauka iestāde.

saturīga saruna ar telavivu:

- nevar saprast, man nekas nepatīk. ES TACHU NEBUUSHU SLIKTS CILVEEKS? GIGIGIG
- kapec ne? sliktam cilvekam nav nemaz but tik slikti. es piemeram esmu slikts cilveks, bet pret mani izturas loti labi, man skiet lidzigi ka tev, tas varetu nozimet ka esmu vel sliktaks par sliktajiem, ie, slikta cilveka ienaidnieks ir tavs draugs...
- man gan liekas ka tu esi loti labs cilveeks. es ar tevi loti lepojos.
- tas ir loti mili no tavas puses, man nav ko piebilst. un ari, man nav ne jausmas, ka es varu likties labs. varbut es parnesaju labu energetisko lauku.
- es atkal nezinu, kas tev ir slikts..
- tas tochna

Опять пришла весна,
глупа и болтлива, как юнкер.

es atkal nevaru pagulēt, kaut arī jau nedēļu, liekas, neesmu pa īstam gulējusi. es tagad sapratu arī iemeslu - putni ir sākuši ārā kliegt. no sākuma kaķi trijos. pēctam putni no četriem. liekas, varētu iziet kaut kur ārā nogurt, bet tik ļoti negribās nevienu redzēt. pat ne tas, ka negribās redzēt, bet negribās, lai mani kāds redz. atpazīst un konstatē, ka es esmu. pat ne tik ļoti to, ka es esmu, bet držāk - kāda es esmu un kur es esmu.. jo es negribu (droši vien - tas ir iemesls) .. tas ir es gribu! es gribu domāt, ka manis te nav. ne tā, ka man te nepatiktu, bet .. pat ne tas. gribās sēdēt mājās. gribās kaut kur patiešām būt. un piederēt. avoir & etre.

un tagad tikko es izgāju laukā. jo pašlaik ir visklusākais un vistukšākais laiks. ir 5 no rīta. ir gaišs. un gaiss ir tāds it kā uz ielas būtu viss tas siltums, kas nāk no cilvēka, kad tas guļ blakus. tieši tāds siltums. nedaudz mitrs un nedaudz smaržo, un, liekas pat cilājas līdz ar elpu.
pretī pa pakalnu nāca punduris. tā tīri kinematogrāfiski, lai aizpildītu garlaicību šai rindkopā, kad es šo stāstu. un pie veikala pārdevējs bija izgājis laukā un runājās ar kādu sievieti, kas varēja būt gan viņa māte, gan mīļākā, kas atminusies uz velosipēda tik agrā rīta stundā, bez kādas steigas. tā dara tikai cilvēks, kas mīl. un to varēja just uz tā stūra pie veikala, uz tās ielas, kur vairāk neviena nebija. viņi stāvēja un sarunājās gaisā, kurš vēl smaržoja pēc miega un nogulēta vaidziņa.

un es nācu atpakaļ un domāju, ka es jūtos tā.. it kā es ietu kopā ar aklu cilvēku. nu, goda vārds. ka es eju un visu laiku viņam stāstu.. es viņam stāstu visu, ko es redzu, lai tikai neko nepalaistu garām. es saku, ka magones jau ir nobirušas un tagad lauks ir zaļš. es saku - saule spīd uz asfalata un pakalns asfaltētais izskatās kā ūdenskritums, ka asfalts pašlaik pretī līst.. un tad es pagriežos un saku, ka gaiss ir kā nogulēts bērna vaidziņš.. bet tai mirklī saprotu, ka tas cilvēks.. ja viņš tiešām ir, tad viņš jau to zina, jo viņš taču ir tikai akls.. un arī putnus viņš droši vien dzird, ja nav kurls.. es nezinu.. jo viņš ir arī mēms.. bet taču gaisu.. gaisu viņam vajadzētu..
ai, bet kam es to stāstu vispār..