ari zinaatne naak no sirds.

šodien pasaulē pērkona negaiss
chicago rains inside, rīgā arī
uz trīcošas valodas tīmekļa stīgas
es mēģinu tikt pasaulei pāri

man apnicis turēt rokas klēpī.
savējā.

viens no maniem mīļākajiem klasesbiedriem bija Jānis Ā., kurš vairākus gadus pēc kārtas meklēja kļūdu kalkulatorā. viņš skaitīja vislaik vienu pie viena klāt un pārrēķināja uz papīra. es atdotu puskaraļvalsti par viņa pierakstiem.

vēl man patika, ka Jānis Ā. pa mazajām vajadzībām vienmēr konsekventi gāja laukā pagalmā un arī tas, ka viņš no tēva reiz savācās pirotehniku un gandrīz uzspridzināja klases eglīti.

es panēmu no nomas "Nabbie's love"
un neatdevu atpakaļ.
es dzīvoju un nedaudz raustos par to,
vai tā tagad būs mana,
vai arī man piezvanīs, liks atdot
un samaksāt.

mēs izdzērām visu spirtu, kas bija manās mājās. pēc tam to, kas kaimiņa mājās. pēc tam to, kas bija mēģenē, kur kaimiņa tante glabāja zemesvēzi, ar ko ārstēt vēzi. viņš nokoda tam asti un man atdeva galvu. tā bija varena nakts - zēni kakāja jūrā un meitenes čurāja tupus uz mašīnas jumta. tā bija liktenīga stunda - mēs aizvērām acis uz to, ka citi mūs redz.

es biju no sirds, bet viņš no proletāriešu rajona.

pieļauju, ka kāddien, kad cilvēce būs augstāk attīstīta, tad 21.gadsimta pirmo dekādi minēs kā tumsonīgos viduslaikus.

zirneklis velk no pakaļas diedziņu
gaida uzkrītam pērnajo sniedziņu

atcerējos savus draugus. un sapratu, kāpēc mūs vajadzēja izolēt.

bet tagad nedaudz apsteidzot notikumus, pastāstīšu, par kādu vēlāku vakaru no Frīdas dzīves. par vakaru, kas sekoja pēc tam, kad viņu jau bija izsūtījuši uz salas, uz kuras visi dzēra un pīpēja.
tas bija tāds vakars, kurā Frīda gulēja un skatījās griestos. tas bija silts vakars un vējš tai vakarā pūta pāri okeānam no Kalifornijas, tikai citā virzienā. uz salas, kurā visi dzēra un pīpēja, tā bija reta reize, kad atpūta kalifornijas vējš. un līdz ar to tā bija reta reize, kad Frīdai atnāca atmiņas, kas reizē bija arī ilgas. neko daudz jau Frīda nedomāja, bet tikai par douceur. tas ir tāds vārds, kas kādā valodā, kuru viņa neprata, apzīmē kaut ko lēnu un maigu, kaut ko tādu kā parasti nav. viņa atcerējās, kā viņu toreiz veda uz riteņa rāmja lasīt vīnogas netālu no Arlas. atcerējās, kā ritmiski klaudzēja riteņa ķēde un to, ka bija karsts. un ka viņa nevarēja taisni noturēt savu galvu, jo tā liecās pavisam tuvu klāt dārznieka galvai, kurš riteni stūrēja. viņš smagi elpoja un viņai kaut ko teica valodā, kuru viņa nesaprata un tas izklausījās pēc "n'est-ce pas?".

[turpinājums sekos]

jocīgākais ir tas, ka es neesmu pārliecināta, ka es tā patiešām domāju. es tikai zinu, ka man tas ir jāraksta. vai tas varētu nozīmēt to, ka man pār sevi nav nekādas teikšanas un to, ka tiem, kas man kaut ko saka arī nav teikšanas?

[1:44:20] says: bioritmi
[1:44:28] says: mozh es paeediishu un tev paliks labaak