es nolieku pusbanāna pie savas apetītes piešiem.

vai asinsvadi galvā.. sprāgst ar skaņu?

vakar ar lūku izdzērām džina pudeli. un tad vāvuļojām, murmulējām un bļaustījāmies. es vispār neko neatceros. pamodos pusdienlaikā kā boksa ringā. love hits.

upd. - vakardienas pēdējie ieraksti ir tapuši bessamaņā. nav nemaz slikti, tikai izbrīna.

man dažreiz pašai nāk smiekli par saviem jokiem. un tad es tā viegli pasmaidu.

man liekas manas auztiņas ir dizainētas pēc šūpuļkrēsla kājas. un ledusskapja rokturis pēc salocītas dakšas. lampas kāts ir mazā kanalizācijas caurule, hanteles - lielas skrūves, lustra ir konfekšu kārba, telefons - plastmasas kaltiņš, atskaņotājs - vasaras čemodāns, gludināmais dēlis ir izbāzta mēle uz kociņa, izlietne - tukša kabata un pods .. (nē nav gliemežvāks! bet) lutauša auss. tepiķītis ir zāle, spilvens ir neliels jērs, krēsls ir duraks un galds ir āzis (šito jums nesaprast, tāpēc paskaidroju - to es atradu savā 1988. gada dienasgrāmatā starp ieliimeetajiem fantikiem biju zīmējusi mēbeļu sērijas ar šadiem nosaukumiem). principā, es dzīvoju svešas galvas iedomās, kas sastiepusi manā mājā visu pēc kārtas - jo slimāk, jo labāk, bet es tam visam redzu cauri. tāpēc man vislabā patīk stieplītes pakaramais, kas vienkārši, godīgi darināts pēc ģeometriskas formas - trīsstūra.

bet apakšminētais nav nekas jauns. es līdzīgu jau vienreiz pateicu eižena jonesko izrādē. pag, kādreiz zināju no galvas .. "un tad žozete runā, kā tētis viņu māca - acis ir galva un galva ir dibens, rokas ir kājas un kājas ir ausis, acis ir pirksti, ..logs ir krēsls, spilvens ir maize.. un maize ir paklājiņš pie gultas.. - tēti, tu runā pa telefonu? - nē, tas nav telefons. tas ir siers. un siers ir mūzikas kastīte.." utt. pasakas bērniem līdz 3 gadu vecumam, kādreiz publicētas latviski avīzē Nakts. no sirds iesaku. šitās iemācījos, kad vēl biju maza meitene. uzreiz pēc borisa viāna.

man nez kāpēc veidojas lieliskas attiecības ar pus-frančiem pus-rumāņiem. ionesco, luca, iosseliani.. ar pirmo es saslimu bērnībā. par otro jau vaira paspieda roku. ar trešo vēl redzēsim.

es nebaidzu brīnīties, cik tie visādi dadas un radi bija pravietiski. tieši tā, kā viņi rakstīja. tieši tā tagad ir. kā viņi to varēja zināt?

man liekas, ja es kādreiz izdomāšu rakstīt, tad noteikti bērnu grāmatu. jo viņi ir normālāki lasītāji. jo mazāki, jo labāki.

iebaroju musulmanim cūku - kurš dievs mani sodīs? kurš nagaraģit?

oui oui

jā, viss ir pavisam vienkārši, kamēr dies stāv klāt. man ar viņu ir tā, kā pirmo reizi uz divriteņa - ka nevar pabraukt, ja roka netur aiz sēdekļa. bet tad tevi palaiž vaļā un tu brauc pats, pat ja netur. līdzko pamani, ka netur - badāc.
īstenībā man joprojām ir tā. es tāpēts neskatos atpakaļ, kad braucu.

tas nevar būt.

varbūt es vienkārši gribu bērnus. varbūt vienkārši sailgojusies.

manu pēdu nagi ir apbrīnojami gludi. pieļauju, kas tas arī ir viss, kas man ir.

iedomājos, ka jāaiziet tipa kalnos padomāt. bet tad atcerējos, ka esmu jau aizgājusi. un tagad nekas nenāk prātā, ko lai sadara.

man pašlaik kāds labajā ausī dudina: ... īstenībā tā filma ir par mīlestību, bet tā ir tāda citādāka mīlestība, jo kas gan ir teicis, ka mīlestībai jābūt tādai... īstenībā viņa ir par sadomazohistiem, bet nekas tur tāds nenotika... vispār nekā nebija tur tāda. bet man šausmīgi patika. un zin, kas vēl bija tai filmā. ka parasti ir uz tādas neķītras robežas, bet tur tas viss bija un tā nebija. ...tas man ļoti patika.

galvenais ir prast pareizi izmantot to, ko tev saka.

man liekas, ka rīgā mani ienīst. nu bet, ko tur padarīsi.

tagad dudina kreisajā ausī: bet zin, kurš skats man vislabāk patika, ka tur bija tāds galds noklāts ar zaļu zāli. un tad viņš viņai uzlika sedlus un iebāza mutē burkānu. un tas bija tā ļoti skaisti.

- paga, pag.. un ko tad priekšnieks darīja?
- hahaha.

tikko divatā nomušījām milzīgu [2 x 5 cm] kukaini ar čību. un izaurojāmies. es gannebaidījos. bet man patīk kliegt.

acu ārstam bija taisnība - gļučīt sāk pēc pusnakts. "norīt krupi" izlasīju kā "notīrīt kurpi".

tuvojas mana apokalipse. ja tas bija eksperiments sadoties rokās, lai es sajuktu prātā, iespējams jums tas izdosies, tauta! man tikko draugos atrakstīja kāda, kas pēc skata varētu būt arī es, bet tomēr cita un ko viņa man atrakstīja? !! "katram jau mums pasaule ir kaut kadi lidzinieki!shim tik deguns deformejies!"

mani rīt vilks no depresijas liidz pat jokohamai. satiekamies pie hačiko.

man bail, ka viņa neesmu es.

liels neass mērkaķīts

es tev jau 2x tās saules uzlādēju.