uzskatu, ka passwordu uzrādīšanai testamentā vajadzētu kļūt par obligātu pasākumu, ne tikai goda lietu. vroģe grēksūdze. vroģe mūžīgā dzīve.

ideja - eto huinja.

kabinets pilseetas centra jaukaakajaa daljaa netaalu no kinoteaatra, skats uz iekshpagalmu ar pukju dobi, 30 m no ietves, uz kuras pusdienu paartraukumaa iznaak tantes ar siltaam launaga kastiiteem un durvis ver neskaitaami miiliigi restoraanini. maigi smarzho peec nuudeleem, sojas un ziviim.
kabinets lieliski apriikots. gludi, jauni ekraani, kameru plauktinsh, raskladushka. asistente palaikam ienes siltu kafiju. tikko ienaaca sensejs ar :sokolaades avenu konfekteem turzinjaa, nopriecaajaas, ka es te pastaaviigi esmu.
nu jaa.. taa es te seezhu, plurkstu ar puikaam pa telefonu un laiski shkirstu H.Edgertona dziives gaajumu *stopping time*. (man ir caurlaide uz graduate biblioteekaam, kuraas var atrast visu, pat to, kas shkitaas sadedzis liidz ar aleksandrijas gaismas pili).
eh, cik labi ir neko nedariit.

pie manis vakar nakšņoja 1 no cibas jūzeriem. baigi jocīgi, kad vārds pārvēršas cilvēkā. pat patīkami :)

pēc vairākkārtēja lasītāju lūguma, pastāstīšu vēl par savu sadzīvi. (lūgums gan bija par japānu, bet nu.. ne es ģeogrāfs, ne etnologs, lai sniegtu objektīvu aprakstu. tad nu par jaunāko:

ik rītu ierodoties lekciju telpās kāds no mums kopā ar tehnisko asistentu palīdz sagrozīt kameru un ierubī ekrānu un plazmu un palīdz saslēgt to kopā ar pasniedzēja kompi. mācības notiek vismaz 2 pilsētas malās vienlaicīgi. vienai grupai ir dzīvais pasniedzējs, otrai - filmētais. plazmas ekrāns ir sadalīts 2 mazākos, kur vienā varam redzēt savus kolēģus otrpus ekrāna (un viņi mūs protams arī), otrā - skolotājs. viņš pārskaita arī tos, kas atnākuši otrpus ekrāna un pie vajadzības sabar tos, kas čukstās vai kavē. bet parasti neviens nečukstās un nekavē. runā tikai tas, kurš mikrofonā, t.i., skolotājs vai arī jautātājs. visbiežāk cilvēku nav daudz - kādi 3 vienā, kādi 5 otrā ekrāna pusē. plus vēl skolotājs, viņa personīgais asistents un tehniskais asistents.
lekcijas ir uzskates līdzekļiem bagātas. aiz skoltāja muguras ir lielais ekrāns, kur tiek vizualizēts tas, ko stāsta, kā arī rādīti filmu fragmenti. lekcija vienmēr precīzi iekļaujas laikā, jo asistenti rūpējas par veiksmīgu tās tehnisko norisi. ātri ar pulti noslēdzot gaismas, pieslēdzot ekrāna attēlu plazmai, lai arī tie bez dzīvā skolotāja nejūtas abižoti. visas lekcijas pēctam ir lasāmas internetā. tur tiek kārtoti arī mājas darbi. citreiz klasesdarbi - valodu stundās mācāmies drukāt tekstus. ieseivotie paragrāfi tiek uzreiz ar sarkanu izlaboti un atsūtīti mums atpakaļ.
sestdienās ir atvērtās lekcijas, kur nāk visi, kam nav slinkums skatīties ķinīti. aizmugurējās rindās knakstās, sūta zīmītes, mesidžojās un tā.

ai, bet ne jau to es gribēju teikt, bet gan to, ka šodien tehniskais bija neķitrais ķinietis (tas, kurš vienmēr šaurās biksēs slien dibenu pret zāli) un viņam nekādi nesanāca saslēgties. japāņu asistents ekrāna otrā pusē viņu lamāja, bet šis neslēdza iekšā mikrofonu atbildei un rādīja nicīgas grimases. viņi izskatījās salamājušies, bet ķīnietim protams bija nospļauties (jo viņiem patīk nospļauties). atnāca talkā ķīniete, rādīja šim pa kluso mesidžus savā telefonā un neko tā arī nesasprauda. tā kā viņi runāja ķīniski es brīdi padomāju, ka esmu nepareizajā klasē, bet tad atnāca kursa biedrs, tas kurš vienmēr klanās un krīt no krēsla jau pirmajās 5 min un izskatās pēc debila, un es zināju, ka telpa ir īstā, nevis kā toreiz, kad nosēdēju pusstundu nepareizā kabinetā un sarūgtināta atstāju telpu, kad saprau, ka esmu noķļuvusi amerikāņu literatūrā.
nu jā.. beigās ķīnieša spraudumu nācās labot veselai japāņu brigādei un šis izlikās par vainīgu, kau tāds nejutās, taču kad ienāca profesors sāka klanīties un bālēt it kā būtu patiešām pazemīgs, kāds kā mēs visi zinām viņš nemaz nav. bet nu beidzās viss labi - jo ekrāna otrā pusē neviens neatnāca. un arī šajā pusē bez manis un debila bija vēl tikai viens vienīgs klausītājs, tāpēc plazmu varēja izrubīt, bet tā protams izrubīta netika, jo tad sanāktu, ka otrās puses japāņu tehniskais var iet mājās,bet viņš negribēja iet mājās, jo tad viņš nesaņemtu naudu par šo stundu, tāpēc viņš palika zālē, gaidot kādu atnākam. es neko nenožēloju, jo mēs skatījāmies un analizējām Vitneja "arabesku", kas ir viens no skaistākajiem komp.grafikas agrīnajiem darbiem.
http://youtube.com/watch?v=w7h0ppnUQhE

gan jau es arī kādreiz pasmiešos.