"tiem, kam ir mazāk naudas, tiem zīmēšanas stundā ir vismazākās akvareļu kastītes - ar 6 krāsām. viņi ātrāk iemācās jaukt toņus; vai vismaz vieglāk izprot jaukšanas jēgu" - no lekcijas basics on ICT and digital content technologies.

japāņi ne tikai balina seju ar speciāliem krēmiem, bet arī regulējot kameru, samazina dzelteno, lai izskatītos baltāki. tā ir patiesība.

es visu būšu dzirdējusi pa vairāki lāgi un katrreiz citā valodā. beigās zināšu visu n.g... pateikt protams neko nevarēšu.

prast jau es pratu lietot savu roku arī pirms zināju, kas tajā iekšā, bet kopš saskaitīju šūnas un vadus, varu domāt par roku arī savādāk, precīzāk, tāpēc sāku vairāk domāt rokas virzienā. jocīgi ir ar rokas pagarinājumu - aparātu, ka to var lietot tāpat kā sākumā roku, bet daudz organiskāk, kad zina par sastāvu un funkcijām, saprotot, ka tās visas taisītas pēc sava ģīmja un līdzības. vēl jocīgāk - skatoties no 0 punkta - ķermenis sākumā vienkārši darbojās un pēc tam uzzināja, kas tajā iekšā, bet aparātam no sākuma saštukoja iekšas un pēc tam tikai tas pats par sevi darbojās. dakteris, salīdzinājumā ar inženieri, ir tikai tāds apustulis. と思います.

tas, ka gaisma nāk staros un skaņa viļnos, aizmirstās tikai, kad mīlējās.

es jau protams varu arī pierakstīt visu tā, lai citi nepamana, bet simtiem mana stulbuma liecību tāpat paliek uz pierakstu maliņām. un pat ja tos nekad neviens nedabūs nekad redzēt, būtu muļķīgi apgalvot, ka es tā nedomāju vai vismaz kādā brīdī neesmu tā domājusi. iespējams kādreiz viss tas kopā lasītsliecinās par zināmu attīstību, pat ja katrs posts pats par sevi ir tikai tāds nepilnīgs vanckars. viss ir visādi. (uz pēdējo teik man ir kopii raigts).