Pasaki man, kas ir tavs hobijs, un es pateikšu no kuras zemes tu nāc. Aina gaužām explicite: Ķīnai patīk ēdiens, Eiropai – mūzika un filmas, Amerikai – sports, Bangladešai – aikido, jo nodarbības pa velti, japāņiem patīk fotogrāfēt ziemeļblāzmu Somijā, bet tai dūrai no Singapūras, ar ko man jātaisa dialogi, patīk iepirkties molos un čia-huahua smerdeļi. Ir viens pārsteigums – vjetnamiešiem patīk piedzerties. A, kas krieviem patīk? Nekas nepatīk.

mani nokonstatēja – man nav rokrakstīšanas iemaņu. Es pārrakstu asus, kantainus burtus kā datorrakstā (tāda personīgā kaligrāfija). Rakstīt ar roku man liekas tikpat ekskluzīvi kā izšūt krustiņā

- kas tev patīk?
- mūzika.
- kāda mūzika tev patīk?
- džastina timberleika mūzika. un kas tev patīk?
- man patīk filmas.
- kādas filmas tev patīk?
- leonardo di kaprio filmas.

der man tēva pastaliņas.

nevaru saprast - man nav draugu tāpēc, ka esmu nedraudzīga? vai es esmu nedraudzīga tāpēc, ka man nav draugu?

nav jau tā, ka man tas traucētu dzīvot, vienīgi dažkārt ir tādas mulsinošas situācijas - es bieži nespēju pusdienot viena pati un klusēšana jau galvā zvana, turklāt man gribas vemt, līdz ko iestājos ēdnīcas rindā, tāpēc esmu spiesta kādam zvanīt bez konkrēta iemesla, neko neuzspiežot, bet tomēr.. un tad nu vis beidzas ar to, ka atsperās kaut kāds īru tēviņš no otra pilsētas gala, kad jau visi bistro ir pilni āzijas pilsoņu, mēs paņemam veikalā pa iesaiņotai porcijai, sauktai - obento, apsēžamies uz apmalītes zemes strēlē, kas sadala ielas satiksmi krustojumā. un turpinot klusēt, strebjam nūdeles, palaikam paceldami acis uz saules uzkarsēto tvana mākoni.

un uz priecīgās nots es saņemu draudzīgu vēstuli: "ja es tagad būtu japānā un man būtu katana, es sašķaidītu vai nu tevi, vai nu sevi". mīļie draugi, jūtu, ka man pienācis laiks izrakstīties arī no interneta abonomenta.