stāvot pie kases, truli blenzu plauktā. vienā iepakojumā 3 puslitrīgie spraiti un tiem līdzi izturīga glāze ar uzrakstu "sprite". es laikam uz to skatījos tāpēc, ka man nav glāžu. bet kas ir spraits? kam vispār ir vajadzīgi spraiti? droši vien vēl samiegojusies, bet nespēju sev atbildēt, ko var iesākt ar 3 spraitiem. laikam kaut kas no sērijas par 3 banāniem, kas lidinās debesīs.

atradu zeķu plauktā vēl pēdējo suvenīru no rīgas - šprotu konservu, ko nebiju aizdāvinājusi nevienam. sanāca brokastis. izgāzās tā eļļa pa ceļiem un rokām un gultu un un somu un grīdu un grāmatām un vilnas jēru un matu sprādzītēm. noslaucīju muti un katru pirkstu atsevišķi. pēdējā laikā nemazgāju rokas zem krāna, bet ar dezinficējošām salvetēm. patiesībā man ir kaudze ar tām. gan grīdai, gan plauktiem, gan rokām, gan kājām, gan sviedriem, gan zābakiem. viss pēctam patīkami saldē un ož pēc spirta. jūtos kā mājās. kā viesnīcā.

man ir aizdomas, ka manas auztiņas laiž garām.

esmu vienīgais baltais cilvēks visā fakultātē. jūtos kā pokemons. ļaunais.

tie ir zibspuldzes apdegumi.

laukā rēgojas sakura
zem uzrautas svārkmalas
atiris kombinē

es zinu, ka kāds cits manu laiku un telpu prastu izmantot labāk. es zinu, ka kāds cits ar manu pildspalvu rakstītu glītāk. es zinu ka kāds cits pat ar manām rokām varētu vairāk padarīt. bet es tikai šķiežos, šķiežos, šķiežos, nomūrējusies līdz ausīm. ar klekšiem un plekšiem viss, kam pieskaros, izgriežu zvaigznītes mātes labākajos brunčos - pārvelku pār galvu un man ir sava mūžīgi zvaigžņotas debess telts.

man likās, ka salšana, miegs un bada sajūta ar gadiem pāries. vēl joprojām tā liekas, bet pārgājušas nav.