pilsēta šovakar izskatījās kā mans slieksnis, kad apbruņojusies ar spēcīgu ķimikāliju un masku, iznīcināju uz tā iemetušos skudru civilizāciju - vismaz gājēju pārvietošanās vektori un ātrums tieši tādi paši. iespējams, ja es būtu toreiz paskatījusies skudrām acīs.. gan jau arī viņas toreiz tikpat spītīgi turējās pretī absurdam. es arī braši gāju pa sliežu taku uz randiņu, elpodama cimdiņā. satikāmies, bet nebija jau īsti, ko teikt.

kamēr mamma izgājusi uz veikalu, es revidējos pa pažobeles skapjiem. uzvelku sudraboto brokāta kleitu un aplieku ap kaklu pērļu virtenes, pieķemmēju matus uz vienu pusi un uzmaucu masīvas augstpapēdenes. tā kā māja vēl nav šorīt iekurināta, viegli drebinos pie spoguļa. dzirdu - nāk mamma, ātri apguļos slimības gultā, jo viņa pirms iziešanas piekodināja, ka nekur mani nelaidīs, kamēr nebūšu vesela. guļu. izliekos par beigtu.
- ak, Dievs! - iekliedzas mamma, - šitajā kleitā mēs tavu vecomāti apgalbājām!
tad, savukārt, "ak, Dievs!" ir man.
pakonsultējušās ar tanti, uzzinām, ka vecmātei bija divas vienādas kleitas - visādam gadījumam.
tagad man skaidrs par nākošo karnevālu: es būšu vecmāte savā pēdējā ballē.

varbūt, ja es rakstītu savu d-grāmatu tā it kā zinātu, uz kurieni notikumi ved, t.i. paturot prātā beigas, tad varbūt izdotos arī.. nu, izdarīt tā, lai viss labi beidzās.