es saparatu, sapratu, kas ar mani taipusē noticis - es esmu iemācījusies savākties un pilnīgāk izmantot enerģijas rezerves. vai to var saukt par labumu? nez.. es mēdzu gulēt ar vienu aci un ar otru klausīties elpas vilcienos. varu arī klusu ciest. tikai vēl jāiemācās par to ciest klusu.

liekas aizdomīgi, ka vēljoprojām nav bijusi lielā vilšanās. (es tai biju sagatavojusies ar putuplasta pludiņiem.) man nav bijusi, bet maniem tuvajiem gan - es esot neadekvāta un izvairīga. man atkal liekas, ka no manis par daudz grib. pat ne tas, ka daudz, bet paši nezina, ko grib.

[mierinātājam tagad pēc scenārija jāiesprauž: neko tu nepazaudēsi! atbrauksi atkal un viss jau tepat būs!] nolikt vēl pāris gadus sevi kamabarī? ja es būtu vīns, varbūt tas man palīdzētu. bet ja nu es esmu piens? jātiek skaidrībā. varbūt es esmu kļavu sīrups? un nevienam no tās nostāvēšanās nekāda labuma nebūs.
vienkārši bail, ja es nebraukšu atpakaļ, apbružāšos un pazaudēšu skaidrību.
divkārši bail, ka daudz vairāk pazaudēs kāds cits.

- You're still in riga?
- No, I'm in Rome.[br]Hotel Excelsior.

es devos kruīzā ar A.Delonu. mēs esam Itālijā. vēl gan neesam satikušies aci pret aci, bet es viltoju viņa parakstus. ja es negrozu galvu pa labi un pa kreisi, tad tik daudz, cik acs nerāda melnbalti, ir vasara un man iedeg rokas līdz pusgarām piedurknēm. jo tāpat ar visu to, kas te ziemā darās man nav nekāda sakara. es tūlīt iešu laukā turpināt neredzēt.
[pieveries, iekšējā balss! man nevajag tavu cenzūru!]

mani lamā sveši scenāriji un sauc ne tikai lietas, bet pat cilvēkus īstajos vārdos.
- I'll never see you again.[br]I hate you!
- I was unfaithful to you with Tom.[br]- What?

bet ne tikai. svešie scenāriji arī suflē. jau kuro dienu pēc kārtas tiek runāts tikai par vienu - "notriecis sapelnīto kārtīs un ar sievietēm, bez graša kabatā viņš atgriezās Parīzē", "ja tevi tas vēl interesē, es braucu atpakaļ uz Parīzi", "esmu bankrotējis, es atgriezīšos Parīzē"...
varbūt arī man tā tagad jādara? jo nauda nupat kā sāk beigties.

kāpēc, līdz ko man ir deja-vu, liekas uzreiz, ka tūlīt būs atombumba? es saprotu, ka visi deja-vu beigās izrādās kino, nevis pa īstam, bet kāpēc - KĀPĒC - kā nākamo pavērsienu es gaidu sprādzienu, pat ja tas ir romantisks 50-to gadu pekstiņš, kur nenotiek nekas vairāk, kā mīlas trīsstūris, kurā sabeidz dzīvi viens otram un pārējiem iesaistītajiem, un vēl arī neiesaistītajiem ekrāna otrā pusē?

nē tā nav šizofrēnija, bet tikai balsu pārklāšanās. tad jau mēs visi, kas runā gan ar vārdiem un rokām un acīm reizē, arī esam jukuši. Bresons mīlēja pasvītrot divreiz: ar bildi, skaņu un rakstītu tekstu ekrānā. Pasvītrot ar divām un vairāk krāsainām svītrām. (vairāk jau mazāk visi tā mīl). bet vai viņš bija rēķinājies, ka vēl kāds to pārsvītros angliski un pa virsu vēl pāris pārrunātās pirātu kopijās?

nu labi. došos laukā en plein soleil.

es nekur neaizgāju.
es gribēju mainīt šo pasauli, bet arī iemācījos nepildīt solījumus un likt uz sevi gaidīt.

neizgāju saulītē, kā solīts, bet gan dušā. (ilgi netiku iekšā, jo tante mēdz aizsiet durvis ar Homo Novus lentīti, lai kaķis netiek iekšā). savukārt, jau tikusi siltumā, nespēju atraut skatienu no tām parādībām, kas rotā manus ceļus - uzplaiksnī aizvien jaunas zilumu ziemeļblāzmas, neskatoties uz visu to askorutīna daudzumu, ko patērēju, turklāt āda palikusi tik plāna, ka to var pārskrāpēt pat ar sūkli, tik plāna kā eclpise mentola plāksnīte, kas šķidrumā izkūst vai drīzāk kā bungādiņa, kas dzird tālāk par 20 Hz un 20 kHz.
bet es biju apsolījusies (nozvērējusies!) iemīlēties cilvēkos, nevis pop-stāros un literāros varoņos. bet, acīmredzot, tur ir kāda vaina, kas visticamāk slēpjas faktā, ka mana lielākā daļa ir neīsta, izdomāta, un kas mani atkal noved atkal pie tā paša, ka satiekas un sadraudzējas divas fantāzijas, nepamanot apsistos ceļus, acis un roku raupjumu. tāpēc es arī neizgāju laukā, jo tas ir bīstami tai manai daļai, kura nav izdomāta.

esmu pārliecināta, ka viss ļaunums slēpjas jociņos.

viena no tām pasakām, kurās rok, rok un neatrod.