viss ir pārāk garš stāsts, ko man negribas stāstīt. zirga mats, diegveida parazīts, kas ielīdis papēdī, pat gals nav palicis laukā. lai sevi paskaidrotu pārāk daudz jātin vaļā un jāšķetina. es neprotu vairs būt vienkārša - ir arī nenovienkāršojamas izteiksmes. (nav tā, ka neesmu dzirdējusi izteicienus, ka viss ir vienkārši; atļaušos savu pretmetu - viss ir visādi: gan vienkārši, gan sarežģīti).
varu uzklausīt otru, varu saprast, bet nespēju piespiest sevi no sirds interesēties par dzīvēm un tēmām, kas iet paralēli manējai. nevaru ilgi paciest svešu, vienmuļu monologu. tāpēc negribu uzspiest nevienam savējo. svarīgas ir tās dzīves, kas krustojas, svarīgi ir pieskaršanās punkti. manējā brīžiem šķiet raustīta kā iezīmēts augstums trapecē, kaut kas, kas ir tikai prātā, bet kā īstenībā nemaz nav. bet tad padomāju - nekā tak nav, tikai attiecības - tikai maz un vairāk, tikai daudz un nemaz; un viss izaug no salīdzināšanas, bet ja ne ar ko nemērās, tad jau nekā vispār nav - kad attin to sevī iezīdušos dzīparu, izrādās, ka tas nav aptīts ap papīra strēmelīti, paroli, vēstulīti.. tas ir kamols, kas tinies pats ap sevi, nekādas apraktās mantas nav.
smags bija trieciens, kad man pateica, ka tas, ko domāju esam joku, tas viss ir nopietni. un cilvēki tā dzīvo un dara. tas atvēra bezdibeni - sapratu, cik maz vispār ko zinu par cilvēkiem.
par to visu domājot (ar "to visu" saprotot neziņu, ko iesākt ar līdzcilvēku).. ai, un beigu galā - vakar es ļoti gribēju mirt.

tagad te tā guļot manos raibajos matračos, segas līdz acīm, jo auksts, un vārot pēdējo rīsa sauju, domāju par mazo puspudiņu sāls, ko kopā apēd ceļabiedri. par nokritušām maskām un sadzīvošanu, un par to, ka drīz atgriezīsimies atkal katrs savā sociālajā pakāpē un atstāsim viens otru priekos un bēdās, slimībā un veselībā utt.
ceļojums ir mazs dzīvītes koncentrāts. un beigās vienmēr mazliet sāp.

lūdzu, nebrauciet pie manis ciemos: pirmkārt, tas ir pārāk dārgi, otrkārt, mana istaba ir parāk maza, lai tajā noslēptu asaras.