pa rokām izmīcīta rīsa pika, tik neprecīza un neveikla kā vārdi, ko grūti ir pateikt. salipināts trīssturītis ar zivs gabaliņu vidū, pārtīts ar samirkušu nori lapu. tas ir vissirsnīgākais japāņu ēdiens(saukts arī par soul cake), ko gatavo kādam, kas tev ir svarīgs vai kam bez tevis ir auksti. subtropu klimata joslā tas aizstāj balto sniedziņu un silto plaukstu.

beidzot saņēmu gaumīgu dāvanu - kalendāru kā čeku lentu rullīti, apdrukātu ar patīkamu maigi violetu tinti kases aparāta šriftā. varēs tajā pierakstīt visus savus tēriņus un nākamā gada beigās saskaitīt, cik dārgs prieks es esmu.

Ce soir en marchant dans Venise
J’ai repensé à toi, ma Lise.
J’aurais bien aimé t’épouser
Dans la basilique dorée

Les gens s’en vont, les gens se quittent
Ils veulent vivre un peu trop vite
Je me sens vieux, mon coeur est lourd
Il n’y a rien d’autre que l’amour.

/////////////////////////////////////////////

Šovakar pa Venēciju klīstot
Es aizdomājos par tevi, mana Līze.
Būtu paticiesies tevi apprecēt
Zelta bazilikas pajumtē.

Cilvēki aiziet un cilvēki šķiras
Pārāk ātri dzīvot tiem gribas.
Es jūtos vecs, mans ķermenis – smags,
Bez mīlestības šai dzīvē vairs nav cits nekas.

M.Velbeks

saņēmu vēstuli no poļu draudzenes Monikas, ar ko kopā studēju Parīzē. viņai klājas labi, viņa atmetusi ar roku visām kino nebūšanām, strādā kafejnīcā par viesmīli Krakovā, domā precēties un iegādāties mašīnu. viņa ir nogriezusi garās cirtas un nenēsā vairs tonētās kontaktlēcas. viņa Parīzē dzīvoja kopā ar Benediktu mājā, kur bija nomiruši viņa abi vecāki - vietnamieši. viesistaba bija tumša, pie sienām karājās aziātiskās salmu cepures, augšstāvā dzīvoja viņa vecākais brālis - hakeris. liekas, beigās viņi to māju nolēma pārdot.
pāris gadus atpakaļ tieši ap Jaungada laiku, mēs tur uzrīkojām nelielu ballīti. Dan Xu (mazā, neglītā ķīniete) pagatavoja garneļu mērci, no kuras Nikolā vēma tualetē. es biju ļoti sareibusi un prasīju Vinsānam (tam ar noskūto pakausi): kas tas tev par caurumu galvā? viņš sadusmojās un aizgāja. izrādās viņš samērā nesen bija iznācis no slimnīcas, kurā viņām tika restaurēts auto katastrofā sadragātais galvaskauss. jebkurā gadījumā es neko nesapratu. man liekas, ka atsevišķi manas dzīves posmi ir pagājuši kā miglā.

par miglu runājot, atceros kā vienreiz nonācām miglā. precīzāk, migla nonāca uz mums. mēs bijām pie upes, bet ne Sēnas, pie kādas no tām citām - mazākajām. runāja, ka tur reiz hipijiem bijušas kādas kulta vietas, bet vienā mirklī mēs vairs neredzējām neko, pat ne viens otru kā aplī bijām sasēdušies. bija neliels šoks, bet pēc tam liela vienaldzība. un visiem vienlaicīgi pazuda ticība savai orientēšanās spējai. mēs it kā bijām diezgan tālu no krasta, bet pēkšņi likās, ka upe nāk tuvāk klāt. un baidījāmies celties kājās, lai nejauši neiekristu atvarā. viens no mums ierosināja rāpot un meklēt taku atpakaļ uz mašīnu, bet kāds cits - vēlreiz uzpīpēt un aizmigt turpat, un neiet nākamā rītā uz skolu. neiet nekur vairāk nekad.

līdzīgi ir ar miglu, kas nokrīt no acīm - pat neseni notikumi jau pārvērtušies pagātnē. es skatos uz fotogrāfijām, kurās redzami mani šīgada vīrieši - vācietis, austrālis, japānis, kazahs - un neredzu neko vairāk kā vaibstus, kas piemīt katrai no šīm nācijām.

ja jau uznācis runājamais, pastāstīšu arī Ziemassvētku leģendu, kas gadījās Mikrobotnikam: viņš piedzērās viens pats kādā no tukšajiem Rīgas bāriem un pēcāk atcerās, ka meklēja lēcas tualetē uz grīdas. no rīta atskārta, ka bija ielicis abas vienā acī un pārnācis kājām fokusā - pokusā.

vēl jūs noteikti vēlaties dzirdēt stāstu par austrāli Lūku, vai ne? jā, man vienbrīd likās, ka varētu ar viņu draudzēties. un vai zinies ko - pat nosvinēt kāzas! tāpēc, ka viņam ir skruļļaini mati, bet es izskatoties pēc viņa mīļākās dziedātājas. veselu vienu dienu man viņš patika tik ļoti, ka mēs ar Tamami apskraidījām visas vietējās karaokes (un te tādu ir daudz), prasot pēc kabīnes, kas rezervēta uz viņa vārda. jo es tai rītā biju pasūtījusi viņu tālāk ar visu dziedāšanu, bet vakarā attapos, ka tas taču mans mīļais Lūks un vajag būt pacietīgākai. bet laikam labi jau vien bija, ka neatradām, jo viņš bija nemaz nebija tovakar izgājis Tokijā. arī es atgriezos mājās un viss bija kārtībā. turklāt, mana māte paliek pie sava - viņa lūdz pēc znota, ar ko var sarunāties dzimtajā valodā.

vēl ir tā, ka es iespējams tūlīt uziešu gaisā ar visu kompjūteru - mana elektrības kaste rūc un sprakšķ. bet tā kā ir pieci no rīta, man (un arī minētajai kastei) vēl jānoturās pāris stundas, līdz pamodīsies saimnieks, kas varētu to apskatīt, un jāsameklē vārdnīcā pareizie teikumi, lai izskaidrotu, kas īsti par lietu. es pati baidos skarties klāt. neesmu vēl sasniegusi pat ceturtdaļgadsimtu, nomirt tik agri vienkārši neklājās.

tad nu sekojošs rīcības plāns - izraujam visus štepseļus, paliekam uz baterijām un gaidām rītu. saģērbjamies pieklājīgāk, ja nu tūlīt sāksies ugunsgrēks un jālec laukā pa logu. un uzmanīgi sekojam elektrības trokšņu izmaiņām. iekārtojamies istabas tālākajā kaktā (sasodīti auksts bez kondicioniera, jāieritinās segās). un gaidām. runā, ka no rīta viss esot skaidrāks.

interesanti - kādu filmu tagad vislabāk skatīties?

šobrīd jūtos, kā kad varētu komponēt. ir īstais dvēseles stāvoklis, lai radītu dokumentālu noizu.

vēl nesprāgst. sarakstīju tos trokšņus, vienīgi diktofons švaks. nolādēts, ka mikrofoni laboratorijā, a tā ciet. laikam dziesmošana būs jāatliek uz vēlāku. klāt jāpieliek kāds "uhtairidi! uhtairidi!" čerkstošs kā brālis laivinieks. rūc jau tā kā elektrostacijā vai cikāžu dārzā, klāt vēl palaikam svilpiens fonā. patiesībā jau tās skaņas noteikti ir visu laiku, tagad tikai kļuvušas skaļākas. auss ikdienā nedzird neskaitāmus fona trokšņus, pierod kā vilciena pārmijniekam. viss jau patiesībā tepat vien ir, tikai ar nogrieztu skaņu. no jauna jau neviens neko nerada, tikai pagriež skaļāk jau esošo.
kā vēl nosist laiku līdz rīta gaismai?
var raustīt uzacis un ar izrautajām zīmēt hieroglifus. lasīšanai tas fons traucē. arī filma piemērota nerādās.

es šonakt esmu simfonija.

un patiesībā jau arī visas atbildes ir tepat uz zemes. nu tās - uz tiem jautājumiem no sērijas - dzīves jēga? kam un kāpēc mūs vajag? no kurienes nākam/ uz kurieni ejam? utt
tikai neviens jau tās pa īstam nemaz nemeklē. tikai sauc - redzu, redzu! bet neredz nekā. tīksminās par savu nabu līdz agram rītam, kā es to daru.
varu derēt, ka tās atbildes ir ierakstītas kādā no blogiem, ko vieglu roku šķiram pāri, meklējot piedauzīgas pikčas.
aklums, kurlums un trulums. lūk, arī visa vaina.
no mana datora laukā nāk vējš.

(vai tiešām mani reāli jāuzsēdina uz bumbas ar laika degli (tā ka dzirdu, ka tikšķ), lai beidzot saņemtos kreatīvajam procesam? )

interesanti, kam ir vairāk smuku drēbju - man vai parisai hiltonei?

nu, viss. vēl 15 min un eju modināt veco kraķi, lai salabo man to elektrības ierīci. ceru, ka viņu pašu nenospers. vēl jau dabūs cirku šorīt noteikti. izskatās, ka elektrības vētra būs palaista garām. virginia_rabbit dzīvo tālāk.