skaistas ir tukšas skatuves, balti ekrāni kinoteātros. un zāle bez skatītājiem - liekas, ka tā ar savu lielo, balto rīkli tūlīt tevi ēdīs nost. un tu zini - tā arī būs. tas mirklis, kamēr vēl iedegtas gaismas -sēdi un trīci gaidīdams. kad lampas izdziest, tad jau esi citur. laika mašīnā iesēdies un prom, un tad jau ir cits. bet tas brīdis pirms pacelšanās ir tik skaists, tik svinīgs, tik satraucošs. tāpat arī beigas. atkal monstrs tukšs, stāv atkāris žokli. sastindzis, kluss. un tu vari domāt par iespējamību. par visu, kas uz tās skatuves ir bijis, noticis. par visu, kas vēl varētu būt. un tev paliek nedaudz bail - šī vieta izslienās kā baznīca, vienalga mošeja vai kristīgais altāris - tu saproti, cik cēlā vietā tu patiesībā atrodies.

- vai tu zini, kur tu patiesībā atrodies?
- tu atrodies patiesībā.
- patiesībā, tu atrodies.

un dažkārt man atkal paliek bail. es it kā esmu mājās. savā istabā. bet aiz durvīm ieskanas sveša vīrieša balss un sveša valoda. un es atkal apzinos, ka neesmu mājās, bet kaut kur cilvēku tuksneša vidū.
mēģinu aizmirst risku. nedomāt par to, ka man nav nekādas aizmugures - ja ar mani kaut kas atgadīsies, nav neviena, kam būt pienākums vai vēlme man palīdzēt. tikai laimes spēle.
sveši telefona numuri. svešas balsis klausulē.
un es joprojām neesmu iemācījusies lūgt. pēc palīdzības, atbalsta, mīļuma. nolādēts spīts, iekodēts DNS ķēdē.

bet tikko šito uzrakstīju, svešā balss pieklauvēja man pie durvīm un uzaicināja vakariņās. paldies dabai vismaz par to, ka purniņš glīts. pielāgošanās. simbioze. un mežs.

________________________________________________________________________

rīt atkal kaut kāds tēviņš pus divpadsmitos. nauda aploksnēs. kabatās. somā. rēķini pastkastē, stūros, plauktos, grāmatās, uz galda.
šodien neaizgāju uz teātri, jo bija auksts. lēts prieks par dārgu naudu.
te vai tur. atšķirības jau nekādas. visur jau vienmēr tikai tēviņu-mātīšu attiecības. spēlītes vīriešos un sievietēs. c'est la vie.