50. stāvā lifts apstājas un ierunājas kaut ko par "service", un kādas 20 ļoti garas sekundes ļauj padomāt par dzīvi: par to, kā mēs tūlīt lidosim lejā, par to, kā mēs tur lejā sasitīsimies, un par to, kāpēc mēs lidosim lejā, un par to, vai mums ir bail no tā, ka tūlīt lidosim lejā, un atskārst, ka nemaz tik slikti nav - redz, ka tāds ir tāds ir tas pēdējais mirklis, likās, ka būs šausmīgi bailīgi, bet nemaz tik bailīgi ar nav, var izturēt. un tad vēl atcerēties kadrus no Melvila "Ēnu armijas", kad Lino Ventura iet uz nošaušanu un pie sevis saka - "un tik ilgi, kamēr man nebūs bail, es nemiršu"; un padomāt par to, cik dīvaini, ka pēkšņi atcerējos aktiera vārdu, ko liekas nemaz nekad īsti neesmu zinājusi. vēl pietiek laika piekārtot matus spogulī un atskārst, ka esmu bālāka nekā parasts un pat iedomāties par to, ka tūlīt būšu vēl bālāka, ja protams nesašķīdīšu. bet tad lifts nopurinās un uzbrauc līdz 52. stāvam, kur arī bija jānokļūst.

52. un 53. savieno eskalators. un 53ajā ir tumsa. troksnis it kā ūdenskritums gāztos. mani ar lukturīti aizved līdz zālei. tur violas vecā instalācija - eļļas liesmās sadeg viņš pats. ūdenskritums otrā ekrāna pusē. tur viņš samirkst. viss pārējais tumšs, neredz, kur likt kāju. meklēju savu senseju. maldos pa tumsu, vislaik priekšā ekrāni, sejas nevar saskatīt. uz ekrāniem palēninātas kustības. reliģija. zilas un sarkanas gaismas. uguns un ūdens. senseja nav. ielienu vienā kvadrātā ar ziediem, tur virs galvas man kaut ko čukst. kā lūgšanu skaita. vienaldzīgi izsoļo cauri vecu tantiņu bars. iznāku laukā salijusi un sadegusi. bet nav izvēles - atkal priekšā lifts.

sensejs jau izaucis taksi. saka - jāaizbrauc Ešers paskatīties. atveram logus, uztaisam caurvēju. ielās sastrēgums.
Ešers viss melnā un baltā. man iedod mazu elektronisko gidu - visas bildes var piezoomēt klāt. apmeklētāju bari spiežas pie attēliem. es spēlējos ar šķidro ekrānu - grozu Ešera simetrisko konstrukciju ar savu roku. bezgalība, griešanās un brīvais kritiens. pretējā zāles pusē ar elektronizētām Ešera ķirzakām spēlējas kāds bērns.

grāmatas atklāšanā ierodamies ar novēlošanos. viņš teica, ka negrib nākt uz sākumu, jo tur viņa izdevējs uzstāsies ar savu rokenrola grupu. un viņš tajā nevēlas noskatīties. zāle pārbāzta, nevar tikt cauri. visi viņu gaidījuši jau stundu, kā izrādās. viņš negribīgi uzkāpj uz skatuves. pasauc mani - dod man fotoaparātu, lai viņu nobildēju, izgāž vīnu, saminstinās, pasaka īsu, konkrētu runu un vēlas pazust. bet nē - viņam vēl pienākas ziedu pušķis. viņš demonstratīvi to iegrūž man. un tā nu es tur stāvu - rokās zieduklēpis un padusē "Inframince Duchamp". un tikai tad sākas neciešami skaļš un sadistisks roks.

man ir problēma - kad es guļu, nekas un neviens nespēj man piespiest celties. kad bijām apmetušās Kho Lantas piekrastē, kas vēl nebija pilnībā sadziedējusi lielā cunami rētas, kādu nakti Annai sākās panika, ka atkal nākot vilnis, jo apkārt gaudoja suņi, bija stiprs vējš un tāda kā rosība. viņa esot mēģinājusi mani modināt, sakot, ka cunami nāk, bet es esot pa miegam uzvilkusi džinsenes un pagriezusies uz otriem sāniem. uz jautājumu - wat a fak?, esot atbildējusi - kā? lai nenobrāztu stilbus, kad rāpšos palmā.
vismaz paldies dievam, ka racionālisms nepazūd arī miegā..