paveru aizkariņus - tur viņi dejo kaili. lec viens otram virsū, kliedz un spārdās. ar prieku pievienojos. centrā skaists puisis apakšbiksēs, līdzīgs manam sensejam. viņam tās brutāli novelk nost visu acu priekšā. nekad neesmu redzējusi tik kailu cilvēku.
pēc stundas atnāk policija. viņi saģērbjas, klausās mūziku. nolieku galvu uz viņa celīša, kamēr tas kopā ar draugu aiz pults ieslēguši TV un dzied līdzi kādam, kas izskatās pēc elvisa, bet nav. nodzied visu albumu mikorfonā. palaikam noliecas pie manis, lai pateiktu: tu esi skaista. atrod vārdnīcā vārdus "take a walk" un ejam pastaigā. kāds ir paņēmis mūsu kurpes pie slieksnīša. uzvelkam čības un šļūcam pa parku. pasaku, ka viņš līdzīgs manam sensejam. viņš atzīstas mīlestībā.
varētu piedāvāt braukt pie manis, bet nevar - pirms laika jau tur vienu aizsūtīju ar savām atslēgām. nopērkam brokastis un dodamies atpakaļ. tur guļ kā reņģītes cilvēki 20. nez kur dabūjuši segas. mūs izjautā.
viņš man iedod baltu zaķa cepuri un apsedzamies ar kurtkām.
pamostos no drebuļiem, viņš ir piecēlies, pīpē. novelku zeķes un dodos prom. skrien man pakaļ ar čībām. man nevajag - tās nav skaistas. skatiens nolasa skatienu kā skaneris svītru kodu. nenāc man pakaļ. es bridīšu pilsētu basām. man šorīt to vajag iziet basām kājām.

tā ir momentliteratūra. pēc alegorijas ar momentuzņēmumu, vēl jo vairāk demokrātisko ciparu tehnikas attēlu - kopš teksts pie lasītāja nonāk pāris sekundēs bez izdevēja starpniecības, rakstienieku skaits ir pieaudzis un viņi ir kļuvuši godīgāki. man prieks būt sava gadsimta bērnam!
...lai gan pieļauju, ka arī 1968. gadā noteikti kaisītu skrejlapas. rakstītu uz katras kaut ko citu un mestu lejā pa logu...
...kaut gan - kāpēc nepamēģināt to tūlīt pat. bloga vārdā...

blogs - tas ir kā skaļi sarunāties ar sevi tramvajā. sajūtas neaprakstāmas!

atcerējos, kā bērnībā deju kolektīva vadītāja mums deva šādu norīkojumu: "visi sastājieties rindā pēc analfabēta!".
šausmīgi patīk vēl joprojām. palaikam mēģinu to kaut kur ierosināt, kad nevar izdomāt kā disciplinēties.
domāju, ka tā pat varētu būt tāda valsts pārvaldes forma vai armijas stratēģija.

būtisks bloga pluss ir tas, ka tevi uzklausa līdz galam, nepārtraucot pusvārdā. ļoti humāni. turklāt bezjēdzīgā strīdā par to, vai tev ir taisnība, vari arī nepiedalīties, kas ne vienmēr iespējams sarunā. čata gadījumā pozitīvi ir tas, ka lasot ieklausies vairāk nekā mutiski pateiktajā, tas ir solis uz labāku saprašanos starp, piemēram, mīļākajiem. turklāt "es tevi mīlu" var attīt un pārlasīt cik bieži vien gribi..
un arī paša teiktais ir protokolēts un nevari izvairīties, sakot tā nebija. žēl protams, ka šādai ideālajai sarunai pietrūkst ķermeniskā siltuma un smaržas, bet tā ir pasargāta arī no ķermeniskā aukstuma - situācijas "melo acīs skatīdamies".
atteikties no sarunām un pāriet tikai uz čatu protams ir galējība, bet ir cerība, ka čats mums pamācīs labākas sarunas ētiku un arī mutiski būsim atbildīgāki par paša pateikto un pret biedru pagriezīsim dzirdīgākas ausis.
:)

turklāt rakstos neuzvar tas, kam skaļāka balss un lielāka ķermeņa masa. tieši balss skaļuma nozīme man vienmēr vairāk par visu besījusi visādās skolās, debatēs un konferencēs. sak, slikti noprezentēji.. da, ko tas vispār šķir, ja prezentēji labu lietu? francijā šitā oratoru māksla vienkārši vājprātā darbojas. un beigās sanāk, ka visu debati nobļaustījuši kaut kādi lohi. un klusiņie pie sevis kaut ko izštukojuši, bet tā arī aiznes to līdzi uz māju.
šai ziņā patīkami japānā, ka visi runā mikrofonos, pat klasē. tā ka vari kaut vai čukstēt pie sevis auditorijas priekšā, tavu sakāmo sadzirdēs un novērtēs pēc tā satura,nevis formas.

hmmm.. domāju par to puiku.
neatceros ne viņa vārdu, ne to, kādā valodā runājām. tikai to sajūtu, ka iegājām veikalā it kā ne pirmo un ne pēdējo reizi. seju atceros - skaista. un vēl.. ka negribējās laist vaļā roku.
iespējams, ka sačakarēju kaut ko skaistu ar savu dramatisko aiziešanu.
nolādēts, staņislavskis...