klik mī! - July 24th, 2007 [entries|archive|friends|userinfo]
virginia_bitch

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

July 24th, 2007

[Jul. 24th, 2007|05:06 pm]
Lyudochka visu izdarīja godam. jau Terayama ēkas pakājē sargs bija informēts par manu agro ierašanos un uzveda augšā un nosēdināja pie tukša, senlaicīga galda. senlaicīga tādā ziņa, ka tas atsauca atmiņā bērnību un padommu kantorus, arī apputējuši goda kausi, uzbeku matroškas un uzraksti krievu valodā atsvieda gluži citā laikā, ne telpā. pienāca pirmā aziāte klanoties un prasīja, vai esmu tā, kas esmu un man jau uzradās smīns - laikam jau tas "privet ot konsula" vētules sākumā iedarbojās. klanoties pienāca cita, iedeva pārbaudīt, vai tas ir tas, ko es prasīju. pēc 5 minūtēm, sārtiem vaigiem atsteidzās pati Lyudochka at visu biļeti un naudas vācelīti, ieblieza man vēl studentu atlaidi - bija jāapsola nākamreiz atnākt ar suvenīriem. neērti likās piedāvāt naudu, lai gan man liekas, ka uzbeki to uztvertu par elementāru pieklājību.
bija stunda laika nokļūt līdz konsulātam. pa ceļam uz staciju uzskrēju virsū Pēterim - vienam no tiem 10 latviešiem, kas dzīvo Tokijā - viņš devās uz to pašu firmu interesēties par biļetēm. tā vien niezēja mēle pateikt paroli - "privet ot konsula", bet salikās, ka varētu būt aizdomīgi.
linkpost comment

[Jul. 24th, 2007|05:16 pm]
vakar pie kazahiem noskaidroju, ka uzbeki mīlot dāvanas, bet nolēmu - nu, ko es tur iešu ar japāņu šnabi. nāksies vien dāvāt tikai smaidu. kad nonācu līdz Meguro stacijai, man vairs bija palikušas tikai 40 minūtes, kurās nofotogrāfēties un atrast vēstniecību. tokijā tās ielas nav tik vienkāršas kā pēc romiešu tipa celtajās pilsētās. numuri kaut kur ir, bet viss skaitās pa apgabaliem un māju nosaukumiem. un es meguro apkaimē biju pirmo reizi tā dienas laikā un uz savām kājām. paprasīju diviem džentelmeņiem, lai palīdz tikt galā ar GPS, un virzienu it kā atradām. domāju pa ceļam gadīzies foto-būda, bet šis bija tāds rajons, kur vairāk bija geju bāri un augļu tirgotavas un suši, bet ne biznesa rajons, kur viegli nofotogrāfēties. nācās diegt atpakaļ uz staciju, bet meguro stacija ir 4 stāvīga. katrs pārdevējs rāda, ka būda ir uz citu pusi. beigās pielauzu vienu tanti atnākt man līdzi un parādīt. bija palikušas jau vairs 20 minūtes. skrēju pa galvu pa kaklu, mēģinot apstādināt vienalga ko - pašizkrāvēju vai taksi. viens piestāja, pie stūres bija sieviete.
linkpost comment

[Jul. 24th, 2007|05:23 pm]
nē, nu sieviete pat manī radīja vairāk uzticības, jo to, ka tokijas taksisti nezina vispār nevienu adresi un kā izskatās - katru dienu tiek likti citā rajonā, to es jau zināju. viņa lēnīgi izvilka karti un mēģināja sagrozīt ziemeļus un dienvidus un kaut ko salasīt it kā zinātu hieroglifus sliktāk par mani. masugu - masugu!! (uz priekšu!) - es kliedzu. viņa lēnītēm izkustējās un iebrauca sīkās ieliņās. 3 reizes pabrauca garām mājai ar karogu. beigās mani tomēr izlaida un es skrēju klauvēties pie pirmajām durvīm uz kurām bija rakstīts vēstniecība, bet vajadzēja uz konsulātu. tas bija caur dārzu, gar templi, ap stūri. kāda japāniete izmisīgi jau zvanīja vārtos, bet neviens vaļā nevēra, kaut arī laiks vēl bija 7 minūtes.
link1 comment|post comment

[Jul. 24th, 2007|05:29 pm]
laiski, uzbeku stila biksēs izvilkās lielais konsulāta runcis - pats konsuls kā es uzreiz nopratu. rupjā formā pateica japānietei, ka pietiekot zvanīt 1 reizi, ka šeit nav love-hotelis un tamlīdzīgi. nabadzīte klanījās un sniedza viņam papīrus, kurus izskatījās viņš varētu arī nepieņemt. pēctam ieskrēja vēl viena, kuru viņš rupji aizraidīja. es stāvēju marmora priekškambarī un uz mazas maliņas cik ātri vien spēju švīkādama un no galvas rakstīju formulārā visus savus numurus, kas skaitās mani personas dati, baidoties, ka arī mani tūlīt dzīs prom.
- tak, eto vi mne vchera zvonili, dorogaya?
- jā, jā. es gan. paldies, ka pieņēmāt. eu, a kas man šite jāraksta?
- da vseravno - shto hotite! glavnoe svoi nomer telefona ne zabudte mne ostavit, - un pasmaidīja.
sapratu, ka varu atslābt un nesteigties ar formulāra aizpildīšanu. Runcis man pat palīdzēja pielīmēt fotogrāfiju.
- a, što mne v pervuyu ocheredj v Tashkente posmotretj? un tādā garā. viņš lepni izvilka bukletiņu un sāka izrādīt pieminekļus, bet es īsti neklausījos. teicu, ka gan jau Zarina mani nodos labās rokās. nosmējāmies par Zarinas čiepstīgo balsi un matu frizūru. arī par mūsu vēstnieku dažus laipnus vārdus.
- vispār jau es varēju arī caur rīgu kārtot, - es teicu.
- oi, da ja vam ih prišļu gde ugodno!
- nē, nu, es negribēju jūs apgrūtināt, - un dziļi paklanījos. jo klanīšanās man tagad ir ieaudzināta.
- da, nu perestante. vam ne idet! - Runcis iesmīkņāja. - da ya vam vse sdelayu. s radostju hotj na pamiatj ot sebia shto to ostavlju v vashem passporte.
- oi, spasibo! (batenjka - man gribeejaas teikt, bet noklusēju - kas zina, kāda tur viņiem tā pieklājība - un priecīgi izspriņģoju laukā no konsulāta).
linkpost comment

[Jul. 24th, 2007|05:48 pm]
atpakaļ ceļā nopirku banānus pie augļu tirgotāja un cepuri, jo saule cepināja pakausi. un otru cepuri priekš [info]marabou, jo likās, ka viņam varētu vajadzēt. un devos Sindžuku virzienā iegādāties [info]mazheksam sušī getas. piezvanīja Lūks - esot otro dienu jau uz gultas, nevarot piecelties. idiots! kāpēc vakar nepiezvanīja? man taču vēl ir pain-killeri mājās. tagad pabeigšu šito ierakstu un došos glābt.
sazvanīju savas 3 vecmāmiņas-burves, kas piekopj austrumu medicīnu. viņas apsolīja kaut ko izdomāt. uztaisīs viņam augustā adatu seansus laikam. baigi visas par mani satraucās - sen nebijām runājušas.
aizbraucu vēl uz labortoriju parunāt ar pasniedzēju - tas gan ir sapņotājs. es prasu, vai drīkstu braukt mājās. viņš rāda uz lielo High Definitionu un prasa - filmēt? es saku - mājās! viņš - nu, brauc vesela! es augustā pirkšu cyber-pilsētu, tu vari dabūt vienu ciemu. nu, tad pie tā arī palikām.
link4 comments|post comment

navigation
[ viewing | July 24th, 2007 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]