| oktoubā |
[3. Okt 2010|19:58] |
| [ | !? |
| | salkums | ] |
| [ | Skan |
| | pak pak | ] |
Rudens kā rudens - visaptverošas nāves un aukstuma pildīts, bet arīdzan bezgala skaists. Tā nu arī vakardiena bija skaistākā diena kopš vasaras beigām. Pamodāmies agri, ierāpāmies debeszilajā žigulī un ripinājām uz Līgatni. Tas bija tā vērts, jo vēl tagad sajūsmā situ plaukstiņas par svaigo gaisu, skaisto laiku, dabu, zvēriņiem un sēņu zupu. Redzēju vāveres, kas traki skraidīja turpu šurpu. Vēl tur lejā bija lāči. Un daudz, daudz kraukļu. Šodien pēc lielā pārgājiena nedaudz velk kāju muskuļus, bet kopumā patīkami pavadītas dienas pēcgarša un arī atbilstošs noskaņojums.
Vēl vakar tika piepildīts viens no mazajiem sapnīšiem - es+vanna+burbuļbumba. Rozā vaniļas sapni lieliski noslēdza aprikožu masāžas eļļa (kas ir viens no pēdējā laika lieliskākajiem atradumiem) un salds miedziņš. Man noteikti kādreiz būs pašai sava vanna. Un tad arī es pirkšu visvisādas burbuļbumbas, vannas sāļus, ekstraktus, klausīšos dabas skaņas un mērcēšos pienā kā tāda Dona Beija. Jā, bet pagaidām man skauž.
Tomēr nedaudz pietrūkst arī tā otra - aukstā, pelēkā un tukšā - rudens garšas. Šim laikam jau sagatavota visskumjākā plejliste un galvā izplānots visdrūmāk siltais autfits. Vēlētos arī šogad kaut uz brīdi uzķert to pazudinoši tukšo sajūtu, kāda pārņem, lietainā rudens vakarā vientulīgi klīstot pa tumšo pilsētu un malkojot nekvalitatīvu kafiju. Bet visam savs laiks - tagad vēl jāķer lapas un Pārdaugavas dūmoto vakaru smarža. |
|
|
| Žū |
[25. Sep 2010|19:28] |
Jess! Saaukstēšanās has arrived! Bet vismaz houlībasā daudz vietas, jo visi, ieraugot manu piepuņķoto mutautiņu, steigšus metas bēgt. Sliktās pašsajūtas ietekmē šodien daudz lasīju par minerālvielām, mikroelementiem, vitamīniem un organisma attīrīšanu. Ja to visu tā stingri ievēro, tad jau tiešām traks var palikt! Tomēr divas dienas oktobrī rezervēju toksīnu kūrei - jāpamēģina, varbūt tiešām jutīšos savādāk.
Kā es dievinu cilvēkus, kas ir baigie čomi tikai tad, kad viņiem kko vajag. Ikdienā pilnīgs komunikācijas trūkums, un, kad pamazām jau esi par šo cilvēku beidzot tā kā piemirsis, tad te pēkšņi nokrīt kā no skaidrām debesīm. Parasti cenšos sev ieborēt, ka varbūt tiešām cilvēks ir labojies un atmetis vecos stiķus un niķus, bet šai vīzijai ir lemts pazust nebūtībā, jo žīdisms ir spēcīgāks par godaprātu, audzināšanu un kaunu. Nē, nu gan jau tas tiešām atmaksājas, un nav jau arī žēl, bet nu kamoon, ir taču kkādas robežas.
Tagad kārojas paadīt. |
|
|
| Cherry cherry boom boom |
[23. Sep 2010|21:28] |
| [ | !? |
| | mieks | ] |
| [ | Skan |
| | We're plastic, but we still have fun. | ] |
Beidzot jūtu, ka palieku veca. Nē, krustos nevelk, krunku nemetu un kāju krampī arī nerauj, bet domas gan tādas netipiskas. Idejas kā mājas. Un visas par dzīves pārkārtošanas tēmu un nākamajiem līmeņiem. Laikam jau ir taisnība tiem, kas apgalvo, ka katras meitenes dzīvē pienāk tāds periods (ko es pati līdz šim lepni dēvēju par sajukšanu prātā vecumā ap 24-25). Izskatās, ka nu arī man tie laidara vārti ir vaļā. Gribās stabilitāti, mieru, siltumu. Tomēr māc šaubas: ja liktenis visas šīs lietas man te tagad tā uzreiz pasniegtu kā uz paplātes, vai spētu pielāgoties, mainīties un ņemt to visu pretī? Liela, bet iekšu vēl oi kā trūkst. Bet kopumā arī tāpat ir tik labi kā vēl nekad.
Un gribas dzelten-sarkanās lapas. Kastaņi jau salasīti vesela bļoda, bet krāšņo lapu gan vēl nav. Vispār būtu labi to krāsaino periodu pavilkt tādu garāku, jo jau tagad biedē novembra drēgnā pelēcība un nebeidzamais mitrums. Biedē arī man raksturīgā ikrudens depresija, kas izpaužas kā nebeidzama sevis šaustīšana un spīdzināšana par lietām, kas skaidrā prāta šķiet absolūti absurdas. Bet ej nu un iestāsti, kad sirds pilna un asaras sāļas! Tā tas gluži turpināties nevar, tādēļ šim gadam man ir (visai primitīvs, bet tomēr) plāns. Un no sirds apskaužu cilvēkus, kas spēj iedvesmoties un 'sevi lāpīt' ar citu cilvēku (atbalstu?) palīdzību.
Šovakar klausos vispopulārāko no popa (Lady Gaga) un sajūta kā lidmašīnā - ik pa laikam aizkrīt ausis. |
|
|
| Brauc mājās! |
[23. Sep 2010|07:48] |
| [ | !? |
| | rīts ir agrs. | ] |
| [ | Skan |
| | klik klak | ] |
Ne jau par velti šitā sailgojas. |
|
|
| piģisjat |
[18. Sep 2010|16:40] |
Vakar bija balle of a lifetime. Visi priecīgi un smaidīgi, pozitīvi dulla oma, dzēruši vīrišķi, dīvaini radi, izēšanās un vakara beigās arī nerātnas dziesmiņas muzikanta izpildījumā. Smieklīgi, ka viena no viešņām bija iedomājusies, ka esmu oficiante, un visu laiku lika man sev kko pienest lol. Vēl smieklīgāk, ka saņēmu piedāvājumu nodarboties ar kūku cepšanas/taisīšanas biznesu Hamletā. Bet pavisam smieklīgi, ka pusi vakara pavadīju viesus konsultējot par gaidāmajiem laika apstākļiem (dažu labu vientuļo vīriešsirdi konsultēju arī par iepazīšanās iespējām ar sirdī brīvajām viešņām) :D Kopumā ļoti izdevies pasākums, un tagad milzīgs gandarījums, ka visu paveicām godam: visu paspējām laicīgi, ņammas (100% homemade) visiem dikti garšoja, un galvenais, ka mamma priecīga :) Jess! |
|
|
| Petri plate |
[11. Sep 2010|14:40] |
| [ | !? |
| | darbs dara darītāju | ] |
| [ | Skan |
| | naf | ] |
Tā štelle, ko es īsti nesaprotu, ir tāda: vai es pati atrodos nepareizā vidē, vai arī dīvainā kārtā apkārtējā vide ir nepareiza. Nu kā tas var būt, ka, piemēram, darbā, kas ir vieta, kur vadu aptuveni 50% sava laika, nav neviena (neviena paša), ar ko parunāt? Nē, nu fiziski runāt jau var vienmēr, visur un ar visiem, bet tā saturiski un arī kaut cik interesanti.. Brīžiem nenociešos un pati (!) cenšos uzsākt sarunu, par ko kā pliķi sejā saņemu neapklusināmus stāstus par nepieklājīgi ikdienišķām tēmām. Nu jeibogu mani, kā relatīvi svešu cilvēku, neinteresē ne tas, ko Tu ēd, ne arī tas, no kā Tev un Tavam dzīvesbiedram sāp vēders, arī detāls izklāsts par rotaļām ar kaķi ir visnotaļ nāvējošs pasākums. Bet es klausos. Klausos pusstundu, stundu un vēl, jo, acīmredzot, ir sakrājies gana daudz, kas, savukārt, vieš cerības, ka varētu būt sakrājies arī kas vairāk sarunas vērts. Bet nē, atliek vien sarunas gaitā aizskart jebkuru citu ar mājsaimniecību vai attiecībām nesaistītu tēmu - mūzika/māksla/kino/daba/psiholoģija/zinātnes/sajūtas vai jebko citu - un šī saruna pēkšņi pazūd nebūtībā. Izčab kā nebijusi. Par bērnu dzemdēšanu, Centrāltirgus iepirkšanās maršrutu un lupatām gan var runāt stundām ilgi heh.
Tajā pašā laikā, pat pirmo reizi satiekot garām skrienošu meiteni no pavisam svešas vides, bet ar skaidru vīziju un nostāju, aiz sajūsmas ģībstu un kūstu, jo, lai arī pirmo un droši vien arī pēdējo reizi, runāt var par pilnīgi visu. Un par visu arī ir, ko teikt. Un, un viena vakara laikā tiek uzkrāta veselīga komunikācija ilgam, jo ilgam laikam. Līdzīgi arī kopminikācija e-vidē (jā, pat tā!) sniedz lielāku gandarījumu. Sasodīts, nu!
Un šīs pārdomas ir no nelielas vilšanās. Laikam biju pārāk sacerējusies uz jaunajiem kursa biedriem. Gribējās vismaz kādam skatienā ieraudzīt kādu dzirksteli.. |
|
|
| Stipendija |
[6. Sep 2010|20:46] |
|
Waaaahahahahahaaaa! Laime pilnīga! :) |
|
|
| jess |
[3. Sep 2010|21:25] |
|
Sliktā ziņa: šodien biju neciešama. Labā ziņa: pati to apzinos. |
|
|
| kaste |
[26. Aug 2010|12:53] |
| [ | !? |
| | drukā! | ] |
| [ | Skan |
| | Murcof - Retrato | ] |
Man ir jauns dators! Jēēē, beidzot atkal pašai savs! Ome teica, ka sievišķīgs, jo mazs un sarkans haha. Tagad tik jāpierod pie Windows 7 un 2007ā ofisa, kā arī jāatrod kāds funkcionējošs SPSS, bet tas jau uz visa fona ir tikai tāds sīkums. Bet smieklīgs tas latviskotais - pat MS Paint tagad sauc par Molbertu!
Atvaļinājums rit uz beigu pusi, un, pati sev par pārsteigumu, sāku justies daudzmaz atpūtusies. Tomēr izdarīts gaužām daudz - ledusskapis pilns ar ievārījumu, kompotiem, sulām un citiem gardumiem, māja arī beidzot spīd un laistās.. Pamazām jāsāk sevi noskaņot rudenim draudzīgi, jo, līdz ar pirmajām salnām, priekšā jau atkal slienas darbu kalni, ieguldījumu alkstošas pārmaiņas un izaugsme, ak, izaugsme. Tā nu sanāk, ka man jaunais gads nav janvārī, bet gan septembrī - tad patiesi viss sākas no jauna. Atskatoties uz pagājušo, lepojos ar sevi un citiem, smaidu par piedzīvoto [gan saldo, gan rūgto] un pieņemu zināšanai visas tās jaunās lietas, ar kurām nācies sastapties. Šī elpu aizraujošā dinamika ir tas, kas neļauj man apstāties, bet citiem - tikt līdzi.
Un šorīt mani parkā mēģināja sakost šitāds sunis. To es pamanīju tikai tad, kad, apstājoties, lai paskatītos, kas tur pie tās bikses pieķēries, uzkāpu šamējam virsū. Fail! |
|
|
| 2nd edition |
[15. Aug 2010|17:58] |
| [ | !? |
| | silly sleepyhead | ] |
| [ | Skan |
| | none | ] |
Līdz ar otro atvaļinājumu beidzot atkāpsies karstums un varēšu uzelpot. Vismaz tāds ir plāns - gulēt, atpūsties un uzelpot, jo septembris ir nenovēršams.
Vakar biju sešadsmitgadīga. Nolakoju nagus kā vidusskolas laikos, kad mazie bērni mani sauca par briesmīgo meiteni ar pretīgajiem nagiem, atbilstoši 'sapucējos', uzrāpos uz velo un minos. Biju uz mistisku bezmaksas pasākumu ar mistiskiem bezmaksas cilvēkiem (un sunīti!), dzēru pretīgāko dziru, kas jebkad pabijusi redzeslokā - 'zaļo pienu' -, un tad atkal minos uz mājām, lai savaldītu suņus un dotos pie miera un kaut nedaudz izgulētos pirms kārtējās, bet šoreiz par laimi uz laiku pēdējās, darba dienas. Skarbi. Bet vēl skarbāk bija tas, ka humpīši, uz kuriem šodien mērķtiecīgi pēc darba ceļoju, bija jau aizgājuši čučēt. Jaušu sazvērestību. |
|
|
