Nu re, esmu atpakaļ! :)
Tas ko es izdarīju bij tieši diametrāli pretējs tam, ko biju domājis darīt! Doma bija aiziet un pamēģināt izdzīvošanu mežā uz pāris dienām. Bet apstākļi darīja savu - atvaļinājums gāja uz beigām, nebija nekas ne saplānots, ne iepirkts un vēl jāpaspēj uz kursabiedra dzimšanas dienas svinībām Nīkrāces pagastā, kur Lētiža ietek Ventā. Lūk, visa iepriekšminētā pamatā, ar savu ceļabiedru (kurš arī kursabiedrs (cits) un dažreiz pat domubiedrs), īpaši daudz nedomājam un nolemjam, ka varam tak uz ballīti vienkārši aizšaut ar kājām, galu galā, bijām tak nolēmuši kaut ko interesantu pasākt!
Pirmdien rīgā satikāmies, gribējām iepirkt šo to pārgājienam (mums bija tikai daļēja nojausma par to, uz kurieni bija jāiet, skaidrs bij vienīgi tas, ka sāksim no Liepājas), bet viņš bij pārāk pārņemts ar domām par kaita pirkšanu, takā nekāda lāga iepirkšanās nesanāca. Kamēr viņš tur skraidīja pa savām pūķu lietām, es mierīgi rimčikā nopirku kompasu pa trīnīti, nazīšdakšiņkarotīt komplektu un divus sarullējamos matracīšus zaļā krāsā. Vakarā arī mierīgi, ar vilcienu aizbraucām uz Liepāju. Viņš atrada kaut kādu autoceļu karti mājās un mēs paskatījāmiess, kur tad īsti mums jājiet. Uzreiz iskatījās tīri jautri, jo no Liepājas līdz Sudmaļu mājām Nīkrāces pagastā, pa taisnu līniju sanāca aptuveni 60 km.
Otrdien no rīta sapirkām rimčikā vēl pāris konservus, maizes kukuli, sešus kartupeļus, divas ātri vārāmās zupas, divus ābolus, četras ātri vārāmās auzu parslu paciņas, piecas negāzētās, 1,5 L mangaļu pudeles un nedaudz labāku karti (labi, ka tur vispār tādas bija, bet tā jau ar bij tik tāda ar Dievu uz pusēm, jo tūristu karte un mērogs nedaudz neatbilda mūsu prasībām). Sapakojāmies un aidā - 10:30 izgājām no Liepājas rimčika.
Tā nu arī ar kājām gājām. Cauri Grobiņai, kur apskatījām arī Latvijas kara flotes pirmā komandiera Admirāļa Arhibalda Pēteria Teofīla Keizerlinga piemiņas vietu. Kad izgājām no grobiņas (vairs ne pa galvenio ceļu iedami) gandrīz pieļāvām baisu kļūdu, Pietuvojoties sliedēm gandrīz aizgājām uz nepareizo pusi, bet labi tomēr, ka nolēmām ieskatīties kompasā - un še tev - rimčika kompass mūs izglābj, jo domās bijām kļūdījušies tikai par 90 grādem! he, he.. Bet neko, paņēmām virzienu un dūrām pār lauku. Pirmais šķērslis bija Karļupīte, ko, protams, no abām pusēm ieskāva labības lauki. Nedaudz to izbradājām (cerams, ka Dambinieku māju saimnieki pārāk ļautu prātu netur) un tikām uz ceļa, jo sapratām, ka pa taisno ejot nebūs nekāda labā aršana (grāvji un upes, vai lbība un zāle gandrīz līdz gurniem). Iznācām tieši pretīm krustojumam un nolēmām doties Tadaiķu virzienām, jo izskatījās puslīdz vajadzīgais virziens. Tā nu gājām ar īsiem pārtraukumiem, uzēdot kādu šokolādi un dzerot ūdeni, kura vērtība bija daudz lielāka kā tam ūdenim, kas mājas tek pa krānu. Ap piecem vakarā ieturējām pusdienas, pie Vecvagaru gravas Durbes novadā. Grava mūs nedaudz pivīla, jo cerējām, ka varēsim tur pasmelt ūdeni pusdienām, bet nekā - tur viss sauss un aizaudzis. Tur bij mūsu pirmā garākā apstāšanās - veselu stundu, kuras laikā ceļabiedrs apkopa arī kājas. Jāpiebilst, ka kājas patiešām ļoti sāpēja mums abiem, tikai man vēl nebija uzberztas tulznas.
Pēc tam iešana atkal kādu brīdi bija labāka. Ejot domājām par to, ka Franču leģiona vīri kādreiz caurām dienām soļoja pa tuksnesi un mēģinājām atdarinātu viņu soļošanas manieri. Heh, nebūtu ticējis, bet brīžam pacilājot ceļus augstāk, pēdām sanāca neliela atslodze un kājas sāpēja mazāk. Tāpat arī izmantojām vieglu skrējienu - pēdas tik traki nesāpēja. Bet ilgi skriet ar somu negribējās, gan tāpēc, ka patērējās vairāk ūdens, gan tāpēc, ka soma spieda uz leju. (Labi, ka neņēmām līdzi telti. Mums nakšņošanai vispār bija tikai matracītis un guļammaiss. Veikals, kuru rotā liels uzraksts "Viss atpūtai dabā" nekādi mums nepalīdzēja. Viņiem bija tikai katli, no kuriem var pabarot veselu skautu nometni, un tikai tādi pančo, kurus var izmatot nesalīšanai tikai velkot mugurā, bet mums vajadzēja tādus, ko naktī var arī nostiept kā mazu telteni.) Tajā dienā veicām aptuveni 35 km. Kad saule jau sāka iet aiz horizonta, bijām Krotē, kas arī bija dineas mērķis. Bij nelielas problēmas argulēšanas vietas izvēli, Laba pieeja Vārtājas upei bija tikai no māju pagalmiem, kur mēs tā īsti negribējām iet. Sāka palikt tumšs, arī nogurums lika par sevi manīt, tāpēc izvēle krita par labu vietai zem tilta. :) Tik tiešām, nogājām lejā paskatīties un tīri neko, bij raisan virsma kur paklāt nedaudz zāli un izrullēt matraci un arī upei varēja dikti ērti piekļūt. Sagatavojām guļvietas, upē nomazgājāmies un taisijāmies gulēt. Ēst negribējās, es tikai uzvārīju sev piparmētru tēju ar upes ūdeni, abiem pa šļukai konjaka dezinfekcijai un guļam. Gulēt gājām ar sagatavotiem kabatas nažiem pie sāna - ja nu tomēr kāds ciema suns vai pārmērīgi ziņkārīgs zvērs nāk mūs aplūkot. Es aizmigu ātri, jo biju noguris un Vārtāja patīkami čaloja apiedama akmeņus, kas tai ceļā. Bet tad ceļabiedrs mani pamodināja ar vārdiem: "tur kaut kas ir, dzirdi?" Abi pussēdus modri klausījāmies, kas tajā zāles čaboņā varētu būt. Apsvērām pat iespēju palikt sardzē uz maiņām (sajūta nedaudz savādāka, kā vada sastāvā (30 cilv) gulēt mežā un zināt, ka uz stūriem ir sardze). Bet tad, aptuveni pēc stundas zīlēšanas, klausīšanās skaņās, spīdināšans ar lukturiem un iešanas skatīties kas tur varētu būt, metām mieru, ar domu, ka vienkārši esam atraduši no dabas skaņām un ko gan tam nabaga zvēram varētu vajadzētu no mums. Nazis, protams palika gatavībā. Un arī smagās mašīnas ik pa laikam rībināja pāri tiltam.
No rīta ap septiņiem piecēlāmies, uzēdām pa ābolam un auzu putru, savilkām vairāk zeķu (lai labākā iešana, jo tulznas jau bija nepajokam - labi, ka man tā mazāk tomēr) un gājām tālāk. Krotē ieraudzījām atobusa pieturu, kur pat būdiņa vienāpusē bija un nospriedām, ka tas noteikti ir centrs. Un tā arī bija, jo tur pat arī mini Top veikals un ziņojumu dēlis. (tur par balsošanas iecirkni un par to, ka otrdienās, ceturtdienās un sestienās ievāc dažādas ogas un sēnes par naudu). Iegājām veikalā iepirkt ūdeni. Paķērām arī pienu un vafeles ko panašķēties. Pārdevēja pastāstīja, ka esot arī autobusu satiksme, bet uz Liepāju jau aizgājis, nākošais tikai vakarā. Bet būšot vēl uz Priekuli, pēc kādām 40 minūtēm. Nolēmām pasēdēt pieturā un sagaidīt autobusu, lai nobrauktu 9 km līdz krustojumam pirms Priekules. Tā bija laba ideja, jo pa taisno iet īsti nevarējām dēļ nepiemērotās kartes un sāpošajām kājām un apkārtceļš rupji rēķinot bija aptuveni 40 km. Kamēr gaidījām autobusu, grauzām vafeles, dzērām pienu un pakojām iepirkto ūdeni varējām arī vērot ierasto ciema dzīvi. Tāpēc vien bija vērts tur pasēdēt. Piebrauc vīriņš ar žigulīti pie veikala un iet iepirkties. Tikmēr, katrs pa savu ceļu nāk divi citi vīri. Viens ar nodzertu ģīmi un biezām brillēm, vēl jūtami kunga dūšā. Otrs ar mazāk nodzertu ģimi un iet taisāk. Tas pirmaiz uzbļauj, vai Janka neesot redzēts, viņš tulīt dabūšot iekšās, "es viņu izdrāzīšu, pipele tāds" viņš teica. Uz ko otrs jautāja kas tad par vainu esot. Izrādās, ka Janka esot aizlaidies, kamēr šis pēc aliņa kaut kur gājis. Abi pazūd krūmos. Iznak žigulīša šoferis un pēc īsas sasaukšanās visi stāv uz galvenā krustojuma. Var noprast, ka žigulīša vecis piedāvā vienam darbu. Nopratu to pēc tā, ka briļļainais sašutumā iesaucās: "Domā, kā štīmī, ta' nevar pašancēt?" Saruna beidzās ar to, ka briļļainais kā ultimātu uzstādīja kafiju un brokastis rīt sešos un tad šis strādāšot. Žigulītis aizbrauc. Tālumā nak kāds vīrs. Streipuļo vairāk par visiem. Jau pa gabalu sākas sasaukšanās. Izrādās, ka tas arī ir tas Janka, tikai štangā došanas vietā ir mīlīga jautāšana par to, kur tad viņs bij pazudis. Vīri jau savā starpā pārrunāja vēl visādas svarīgas, tikai viņiem saprotamas lietas. Bet viscauri bija jūtama bravūra un tik skaļi, lai mēs visu dzirdētu. Tā vien gribējās vieņiem teikt, ka ir jau labi, mēs sapratām, ka viņš te ir galvenais un nekādā veidā nemēģināsim apdraudēt viņa autoritāti Krotē.
Pie ziņojumu dēļa parādās jūtami izejamās drēbēs ģērbusies sieviete un mēs nospriežam, ka autobuss tik tiešām būs. Nobraucam savus deviņus kilometrus līdz krustojumam un dodamies Embūtes virzienā. Esam pierobežas zonā. Svelmaina saule, sviedri, sāpošas kājas, putekļi un liels ūdens patēriņš. Bet arī skaistas ainavas, ceļa līkumu nogriešanas pāri laukiem, pāri elektriskajiem ganiem starp ragainajām brūnaļām un laibaļām. Labu gabalu nogājuši atsēžamies pieturā, zem jumtiņa pie audariem. Nolemjam uztaisīt lielāku atpūtu, jo iešana bija stipri grūtāka kā iepriekšējā dienā. Garām gāja sieviete ar ratiņiem, kurai jautājām vai pa šo ceļu arī kāds autobuss brauc. "Šonedēļ vairs ne", viņa teica, "autobuss tikai otrdienās". Mums garīgais nedaudz sarūk, jo priekšā vēl stingri pāri divdesmit kilometriem. Bet tad, no krustojuma iezgriežās baļķvedējs. Ar steigu stopējam. Šis takā negrib stāties, bet laikam ieraudzīja divas lielās somas un apstājās. Mūsu maršruti sakrita labu gabalu. Atri mūs aizrāva līdz Embūtei un vēl nedaudz tālāk. Tad jau tāds nieks vien palika - ap 15 km. Pa ceļam iekodām arī avenes. Tad pusdienas ceļmalā, koka ēnā. Un tad iešana gāja dikti raiti. Kājas gan sāpēja, bet galamērķa jūtamības eiforija bija pārāka. Gandrīz divas stundas norāvām bez pārtraukuma. Piedevām vēl tādi Nīkrāces vietējo uzmudrinājumi, ka līdz Ventai jau tik pieci kilometri palikuši. Protams, uzjautāja arī par to, vai mēs uz Aglonu ejam. Ap šešiem bijām galā. Patīkami. No ballētāju puses jautājumi par to, vai mēs tiešām no Liepājas, ar kājām? Lepni rādīju noputējušos zābakus un karti. uzreiz bij arī ātrā pelde Ventā, lai noskalotu ceļa putekļus un sviedrus.
Prieks par padarīto, kādi 60 km noieti. Bet domāju, ka šovasar neatkārtošu! :D