Blenžu grieztos, aiz sijas aizspraustas mazas verandas logu līstītes, noēvelēti dēļi, koku kāti priekš slotām, lāpstām un dakšām. Te ir viss nostumts. Tā es sēžu mājas zemapziņā. Ar acīm meklēju kādu brīvu vietiņu, kur uznest un nobāzt vecās grāmatas, guļamistabas spoguli un datora procesoru. Ja nu kādreiz ievajadzēsies? Gulta ir cieta un neērta, tāda pati, kā omes laulība. Skatos apkārt uz vecajām, nostumtajām mantām, it kā gulētu muzejā. Bēniņos var atstāt un nostum visu, neviens neaizrādīs. Sienas ir nepabeigtas, apmetums nekārtīgi apmests, apkārt dzelteno ķieģeļu skurstenim atstutēta izdegusī plīts dzelzs virsma. Dzelzi rūda ar uguni. Arī dzelzs piekūst. Varētu šķists, ka mantas ir samestas, taču tās ir saliktas loģiskā vēsturiskā secībā, vecākās mantas ir dziļāk bēniņos pie mazā lodziņa uz jumtu, jaunākās tuvāk bēniņu durvīm. Caur šauro bēniņu logu var izlīst uz jumtu un naktī skaitīt zvaigznes uz vēsās papes. Taču, lai tiktu līdz jumta lodziņam, jāiziet cauri sastumtajam mantām. Caur vēsturi uz zvaigznēm. Nogrūžu malā opja karakula ziemas mēteli, viesistabas lustru un dēļu atgriezumus. 

          Ja tu ienāc bēniņos, tev kaut kas jāatstāj, tas ir nerakstīts likums. “Ko tu šodien atstāsi pie manis? Kas tevi nospiež? Par ko tu priecājies? Dzirdēju kā tu smejies lejas stāvā. Izstāsti joku! Šodien arī bļaustīsies un vicināsi rokas gaisā?” Saka bēniņi. Sabīne, Aija, Inese, Andrejs, Dana, Kristīne, Ivo, Iluta, Viktors. Māsīca, draudzene, māte, draugs, zaudēt nevainību, līgava, emo, skolotāja, vectēvs. Visi noglabāti bēniņos, ja nu kādreiz ievajadzēsies.

-Māster, Kiril,- Ausmas tonī pazibēja sarkasms,

- Jūsu dēļ, tūlīt, tūlīt piedegs pusdienu deserts. Tā! Skaļi skaitiet līdz desmit, pēc katra cipara sakiet “Misisipi” un tā, lai es dzirdu no virtuves! 

-Viens Missssisss,- Kirils šņukstēja un klusi norunāja vergu upes nosaukumu. 

-Es nedzirdu,- no kāpnēm vēl paspēja nobļauties Ausma. 

-Divi, Misissssipīīīīīī,- Kirilis jau centās, cik varēja. Arī viņš beidzot sajuta deserta smaržu iezogoties deguna nāsīs, mutē saskrēja siekalas. Viņš burtiski redzēja, kā ar sudraba karotīti noplēš kūkas maliņu, ērti iekārtojies savā krēslā pie virtuves galda. 

-Trīs, Missaapapa,- Kirils piemirsa upes nosaukumu un prātā kūka jau burtiski izkusa mutē, maigais biskvīts bija tik mīksts, ka tas vārgi turējās uz karotītes nesadaloties. Viņš iedomājās, ka Ausma no cepeškrāsns izņem arvien jaunas un jaunas kūkas un piepilda visu virtuves garo galdu. Katrai kūkai ir sava karotīte. Ausma lēni ielej ledus tēju Donalda Daka krūzītē. 

-Četri, Misipipi,- puisēns jau ēda otro gabaliņu no citas kūkas. Ausma ieskrēja virtuvē kā skrējējs pie finiša līnijas. Piesteidzās pie cepeškrāsns, ātri paķēra virtuves cimdus un atvēra plīts lūku. Baltie dūmi iesitās sejā. Viņa izvilka melno ogli un nolika uz galda. 

-Astoņi, Misisiiiipiiiii.- Kirils atkrita uz muguras un sāka dauzīt sandaļu papēžus pret grīdu.