Aizvelku paštaisīto koka frēzējamo galdu ar visu motoru uz upes krastu un pielieku uguni. Ko tu sagaidi no manis, ja neiemācīji mani kā frēzēt dēļus, kapā vari paņemt līdzi savu frēzējamo galdu! Nezinu, kāpēc palieku ērcīgs. Uzmetu degošajam galdam virsū lielā ripzāģa rāmjus, ar kuriem varēja izzāģēt platās koka brusas durvju stenderēm. 

Vectēvs bija skarbs, viegli aizkaitināms, bieži lamājās un skaļi bļāva, ja pieķēra, ka aizņēmos āmuru. Viņš arī bija vācējs. Garāžā tālākajā stūri atrodu savu ūdenspistoli, kastītē glīti saliktus krāsainos zīmuļus, trīs vecas padomju laika šķiltavas, stikla burkas ar uzrakstu “stikla līme”. Tik daudz smilšpapīra, ka varētu ar raupjo papīru izlīmēt tapešu vietā visas garāžas sienas. Un lērums dažāda izmēra dēļi, kurus sāku zāģēt malkā. Osis, priede, ozols. Es neesmu galdnieks, tu man neko neiemācīji, kliedzu sevī. Un žāģēju malkā cieto osi. Pēc sešiem apsēdos dārzā un sāku lasīt par puiku vārdā Adriā no Žaume Kabrē grāmatas. Arī man vectēvs neteica, ka mīl mani. To neviens nekad neteica ģimenē. Līdzīgi kā Adriā tēvs. Vectēvs uzskatīja, ka apliecina mīlestību uzbūvējot dzīvojamo māju ar plašam fasādes durvīm, bet mazās durtiņas uz savu sirdi turēja ciet vai arī nekad nebija izbūvējis.