|
|
|
September 29th, 2016
03:09 am - Tas,tev..
Guļot ar diviem prāviem suņiem gultā,sajutu ka rudens drēgnums mani nebaida.
Visu dienu kamēr lija lietus,brāzmaini sitoties logā,gulēju mazajā istabiņā ar abiem suņiem gultā.Suņu meitene sildija kājas līdz viduklim,bet mazais puika sildija krūtis."Loti silti",lai neteiktu,ka mīlīgi.Bužinot mazo Bosiku sajutu to paļāvīgo uzticēšanos,ko pats esmu pazaudējis.Kaut kur starp Rīgas džungļiem reiz pazuda.Tagad te laukos ir atpakaļ,tik caur suņu mīļošanu.
Skan Enigma uz "Abola",miegs ir izgulēts,zinu drīz mainīšu formātu."kermenis vairs nebūs ierobežojums.Tas pārvērtīsies par mēslojumu,vai pelnu trauku,ko varēs izkaisīt vējā.
Procesus kas norisinās kermenī izjūtu pastarpināti.Tādā pusapziņā.
Pēkšņi vairs nav bail iet prom,nav..žēl arī nekā nav.Tik daudz liekā nobira kā lapas no kokiem, ar izdzīvošanas vējiem.
Esmu pēdējais savā dzimtā, laikam tā tam jābūt.Kādam tā šķiet nasta,man arī šķita tikmēr kamēr no manis gaidīja pēcnācējus.Tad visi manējie nomira,un nasta aizgāja tiem līdzi.es uzelpoju viegli,jo tagad man ir tikai rūpes par suņiem.Par dzīves telpu ,kuru jāceņšas saglabāt līdz brīdim kamēr vēl būšu spējīgs parupēties par sevi un savu animalu paradīzi.
Tagad būs tas fantastiskias laiks,kad ārā īsti darīt nav ko, atliks tik saulainās dienās grābt sētā lapas,vest tās uz dārzu,lai sedz aveņu rindās zemi,sildot to sakņu tīklojumu ziemas laikā.Vērot,kā mazie zīļuki plosās ar barotavu,knābājot visu ko saberu.LAiku pa laikam pacīnoties ar mizložņas pāri,kas nu jau trīs gadus rudeņos fenderīgā uzvedībā čiepj auzu pārslas no barotavas,ļoti smieklīgi izpaužoties.Lai tās sabakstītu turpat netālu mirušajās gobu mizās.Cik paveroju pavasarī pēc lietiem auzupārslu driskas nobirst gar stumbru zemē.Tās tik zvirbuļiem.
Nekad nebiju domājis,ka laukos dzīvojot sajutīšos dzīvāks par dzīvu, ar visu to ka nīkstu ārā.
Tagad jau sāku atskaites daļu kas saucas: rudens paņēma mani ar lapām kopā,lai aiznestu debesīs.
Kamēr tev rakstu šo visu,dzirdu sune lamājas uz nakts bridējiem pie mājas.Strādā,lai no rīta ienākot istabā ,svētlaimīgi nopūstos gu'ot manā vietā,pat precīzāk ieņemot manu vietu.Svētlaimīgi noliekot galvu uz spilvena.Nopūtā,kas manī raisa smaidu.
Viņai ir bail no meža cūkām,viņa skaļi to baili izpauž rietdama ar sievišķīgu hstērijas toni ,bet ja eju skatīties uz piemājas lauku,tad atļaujas nākt blakus,tā uzliekot man par pienākumu būt drosmīgam.
Tā mēs papildinamies,viņa paļaujas uz manu cilvēkveiklību, bet es uz viņas izdzīvošanas instinktiem.Kuri paģer balstīties uz ožu,skaņu,kas man nav tik jūtigas.
Toties brīdī kad eju uz lauku,man ir koks rokā,pudele ar urīnu,ko saliet uz "baiļu stabiem"Mietiem kuros savilktas mezglos uz naglas,alusbundžas kuras vējā grab,Bet bezvējā smako pēc cilvēka amonjaka.
daba,daba..visu iezīmēto respektē;-)
Man nu vairs nav bail iet ,nav vienkārši pazuda..Paris gadi baiļu, un nu tās pazuda.
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/wink.gif) crazy
Current Music: Moby - Music From Porcelain (CD-2)
|
Comments:
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/96236/3486) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dooora |
|---|
| Date: | September 29th, 2016 - 06:32 am |
|---|
| | | (Link) |
|
njā, man arī izkritis būt par pēdējo konkrē†o -bergu. kādam jau arī šis darbiņš jādara.
bet pārcelšānās uz zemi man vēl tikai priekšā, tālab pieredzes apmaiņās nolūkos allaž ar interesi palasu, kā Tev tur. turās! |
|
