|
|
|
September 11th, 2015
08:13 am - kādreiz..
Reiz bērnībā es zināju no pieaugušiem ,ka baidīties no nāves ir dabīgi..no tās ir jābaidās.
Tagad es gaidu to kā atbrīvojumu no savas neizdevušās dzīves kurā mierinājumu sniedz vairs tikai sapņi.
Rīts sācies ar filmu Single man,un skaidri nojaušu,ka saprotu to vēstijumu,drīzāk izjūtu to caur katru šūnu,jo bija tā ka debesi atveras.Tad visu sadirsu kā jau cilvēks un nu nīkuļoju vērojot savu eksistenci no malas.Ne īsti iekšā visā,ne īsteni prom no visa.
Tomēr man vēl jāeksistē,kamēr atnāks tā no kuras visi baidās,bet es gaidu ,gaidu..
Pirms gadiem centos to pats izprovocēt,bet nepaņēma...
Ko gan man jāizdara vēl lai beidzot gūtu atbrīvojumu no savas garīgās nabadzibas...fiziskā arī nogurdinājusi.
|
Comments:
mūslaiku pieaugušie cilvēki ir tālu no dabiskās lietu kārtības. tur arī nāk bailes no nāves, ko saviem otpriskiem iepotē. savukārt senos laikos jau no bērna kājas mācīja, ka no nāves nav jābīstas un to ir jāgaida:
"Nāve, nāve nāc jel drīz,
visi bērni tevi gaida.."
(c)tdz.
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}