Maigi vēss un zīdains vējš, gar seju aizlido dzeltenu lapu vērpete un pelēkās debesīs krauķu bars, skan Rome - "To Die Among Strangers" un tajā mirklī sapratu, ka sirds krūtīs sažņaugti deg, nevaru paelpot, bet turpinu iet, garāmgājēju skatieni sveši un ir tik skaista diena, ka gandrīz vai nebūtu žēl, bet lēni pāriet (ne pavisam) un turpinu iet, un putnu debesīs daudz, un mazliet jūtos, it kā tiešām būtu nomirusi, tikai kur, kā, ja reiz varu iet... Varbūt dzīvība ir tikai apņēmība just vēju vai pagalmu kaķa ticība tam, ka esmu īsta.
Bet viņi jau tic arī tam, kas ne noteikti ir dzīvs mums saprotamā veidā.
Kaut kas mainījās.