Atceros, kā Sātans savās baltajās rokās auklēja to bērnu un nolēma to sargāt un kopt, vēlāk veda viņu tālos ceļos sapņu pasaulēs un mācīja kā ciest, kā ienīst, kā vēlēties, sapņot un piepildīt vēlēšanās, spēlēt to teātri uz vella paraušanu un mīlēt, mīlēt, mīlēt, atceroties kungu ar melni aizsegto seju no rītausmā gaistošiem sapņiem, kas teica - ja reiz te esi, tad izbaudi to. Mācies ņemt, ko gribi, mācies ņemt labāko, lai arī kas tas būtu, vai sāpes, vai bauda, un tad ar laiku zināsi, kas ir kas, bet es vienmēr būšu līdzās, ja gribēsi un arī, ja negribēsi, tā iemācīsies nesāpēt nemaz, tikai lidot pret Rītazvaigznes gaismu, un tas vairs tad nebūs sapnis, nē, it nemaz, mācies to padarīt īstu. Tu vari to, tāpēc jau turu tevi savās rokās un esmu sapņu tēvs, nevis melu, kā viņi tev vēlāk stāstīs. Tu vari arī viņiem ticēt, ja vēlies, tu vari visu, ko vēlies, bet agri vai vēlu tu atminēsies tās baltās rokas un kā turējām viens otra pirkstus cieši iespiestus plaukstās zem ciprešu šalkoņas sen, sen, pirms iesākās laiks.
Tas bija novembra novakarē un citi jau sen, sen kā bija aizmiguši.