Likantropiskās · piezīmes

Domājot par to, cik kāda vēlme un ar to saistītā iespēja man patiesībā būtu vēlama, vērsos pie zaļajiem ļaudīm ar jautājumu par to. Aizvēru acis un pēkšņi biju ziedošs koks, kam vēlme gāja garām un es nespēju tai sekot, lai kā arī tiektos.
Un tad saņēmu pretjautājumu - ja tu tik ļoti kaut ko vēlies un tik pārliecināti jūti savu laimi tajā, ka būtu gatava izcelt saknes no zemes, lai to sasniegtu - kā gan tas var būt kaut kas nevēlams?
Tici sev un dodies tai virzienā, kurā atveras tavi ziedi.

Vēl mēs runājām par sapņuzemi. Par to, ka tajā visi ceļi vienmēr ir tikko sākušies, ka tajā vienmēr esam jauni un vienmēr spējīgi transformēt sevi un pasauli sevī, ap sevi - ar sapni. Pasaule tur arvien ir kailā, pirmatnīgā tapšanas procesā, un tas ir tuvākais pasaku laikmetam, cik šobrīd varam nokļūt. Ja apzinās, ka sapnim nav robežu, izjūk arī barjeras starp laikmetiem un sapņu transformācija kļūst par īstenību. Atgūst savu patieso lomu.

Tas viss nemaz nav tik abstrakti. Un nebūt arī ne nezināmi vai kas unikāli jauns. Tā ir tikai iespēja piepildīt savus sapņus. Iespēja radīt, gribēt, būt un nesaspringt par to. Ceļš ir vienmēr tikko sācies, neviens solis nevar būt nepareizs, ja tiek sperts droši un brīvi. Vai, vēl labāk, izdejots vējā. :)