Likantropiskās · piezīmes

Lifta brauciena ilguma versija: Iedomājies mācīšanos. Tagad iedomājies tieši pretējo. Pēdējais ir tas, ko, saskaņā ar K-M t., smadzenes dara sapņošanas laikā; tās "atšķetina" problemātiskās atmiņas un informāciju, dzēš neīstās atmiņas un vājina ilgāk neizmantotās īstās (resp., liela daļa aizmiršanas notiek tieši sapņojot) un vispārīgi vājina sinaptisko savienojumu reitingu, ļaujot jaunai informācijai pārklāties pāri vecajai (tā, kā smadzenes glabā datus procedurāli, informācija var uzkrāties "slāņos" un tas, ka vecā vietā nāk kaut kas jauns, nenozīmē vecā automātisku dzēšanu).

Tā, kā vienīgais veids, kā smadzenes var apstrādāt informāciju, ir to "darbinot", mēs ar "iekšējo aci" redzam visu šo raibo un haotisko datu plūsmu. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka pie šādas sistēmas mums vajadzētu sapņos redzēt tikai pilnīgu haosu to detalizēto scenāriju vietā, ko mēs tur bieži vien redzam, taču tā nav. Man šobrīd uz datora jau otro dienu iet simulācija, kas atkārto Kinouči pāra 2002. gada eksperimentu, kur Hopfīlda tīklā (viena no mākslīgo neironu tīklu "pasugām", kas, kaut arī nav strukturāli līdzīga smadzeņu neironu tīklam, darbības ziņā nereti to atgādina pat pārlieku ļoti) tiek inducēti šādi sinaptiskās vājināšanas signāli un, surprise surprise, dinamika, kas rodas tīklā pie šādām izdarībām, veido garas un sarežģītas "trajektorijas", kas sastāv no atraktoriem citādi haotiskajā Hopfīlda laukā (think something more or less like randomu reālo skaitļu lauks, kur pavisam neliela sākotnējā jaukšanās aizsāk fraktāļa veidošanos), gar kurām notiek unlearning procesi - ticams, ka līdzīgas trajektorijas arī veido stāstus, ko redzam savos sapņos (un iespējams, ka šādu trajektoriju veidošanās apziņas "burbulī" vispāri ir pamats jelkādai mūsu iztēles darbībai vai pat jelkādai apziņas darbībai kā tādai... bet tās pagaidām ir spekulācijas).