Rudens miglu ilgas. Es dzirdu pelēkos dziedoņus tuvojamies un neciešami gribu pie viņiem. Būt līdzās sev tuvajiem. It kā visi ceļi un pasaules ietu uz riņķi un reizi gadā nostātos vienotā līnijā, savienojot takas, atverot vārtus, uzceļot tiltus - nāc pāri! Jūtos soli ārpus ķermeņa un atrauta no kaut kā nenosakāmi svēta, vienlaikus būdama tam piederīga. Celies.
+++
Patīkams sīkums. Lēti dabūju labus jāšanas zābaciņus vasarai/rudenim/pavasarim. Īpašniece bija nopirkusi sev nepareizo izmēru. Man nedaudz par lielu, bet to varēs viegli piemērot ar biezāku zeķi.
+++
Trauksme. Kaut kas veras vaļā, brūce pēc brūces. Nav slikti. Kaut kas plaisā. Šodien izmetu daudz vecu lietu, par dažām bija žēl, bet bija labi tās izmest. Ārā, ārā, prom. Lai pārietu tiltus, smagums ir jāatmet. Varu ievilkt elpu dziļāk, varu dzirdēt vairāk, varu redzēt plašāk. Tā liekas.
+++
Mani tumšie ir līdzās, mani gaišie ir līdzās, mani visi, mans viens. Vibrē vēl neizkliegts vārds, es nezinu, kāds tas ir, bet zinu. Reibums. Manī kāds skatās un gaida.
+++
Es gaidu.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}