Man patīk dzīvot uz savu dimensiju robežas. Pēc diendusas (kas ievilkās sešu stundu garumā, neko neizdarīju un jūtos labi) pamodos no spēcīgas lietus šalkoņas. Atvēru logu - jā, līst, lietus sitas pret palodzi un manas izkārtās drēbes izžūs tikai vēl pēc divām dienām. Aizeju uz pirmo stāvu, atveru logu - nav lijis. Ārā sauss, kluss. Šādi notiek jau kādu...trešo reizi? Ceturto? Mazāk par trīs reizēm noteikti nē. Un, ja nepamostos no lietus šalkoņas, tad bieži aizmiegu, klausoties, kā kāds mazgājas dušā, ūdenim skaļi šļakstoties - lai arī zinu, ka tur nav neviena un, ja aizeju to pārbaudīt, viss ir tukšs, gaismas izslēgtas. Ja nu nav ne lietus, ne ūdens, tad aiz sienām skan klusas, mierīgas balsis, kuras pazūd, kad dodos meklēt, kuri no mājasbiedriem tik vēlu runā.
Tur, aiz sienām, laikam ir mierīga pasaule. Lietus, ūdens un rāmas sarunas. Atmiņas, kas pēc tam izrādās neatbilstošas šai realitātei, ēkas un vietas, kuras neeksistē, bet pa kurām varu apzvērēt, ka tikko gāju, notikumi, kurus neviens cits nevar apliecināt, pat, ja bija tajos man līdzās.
Kas ir tā robeža, uz kuras esmu?
Mežā no tālienes nesen atkal redzēju zaļo ļaužu gājienu. Sveicienam pacelta roka. Tāda sajūta, ka arī es tur reiz esmu gājusi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}