Pēdējā saulrieta zeme
Viss notiek ar tik apbrīnojamu vieglumu. Vienalga, lai kā arī būtu patiesībā, es pašlaik sēžu uz koka zara kādas klints pašā malā, šūpoju kājas, pūšu ziepju burbuļus un vēroju sauli norietam. Stari kā dejā pieskaras manai sejai, rotaļājas koka lapotnē, bet pasaule tur, lejā, lāsmo zeltaini sārtā jūrā, tik skaisti tas ir! Es piedzimu saullēkta laikā, bet patiesībā saule riet kopš manas atnākšanas. Pats pēdējais saulriets. Tik sasodīti skaisti tas ir, es vēl paspēšu katram no jums uzspiest siltu buču uz deguna un kopā pasmiesimies par visām tām reizēm, kad kāds no mums dusmojās par niekiem. Vēl izstāstīšu dažus stāstus, galvenokārt jau savējo. Vēl dejošu, lai arī dejot nemāku un dziedāšu, jo to gan es māku, vismaz pietiekami, lai ar dziesmu iemigtu, kad šķiet, ka rīts nāk neizturami lēni.
Viss taču ir tik labi, vai ne? :) Tik viegli. Un saule riet.