Likantropiskās · piezīmes

Man reiz bija divi teju identiski sapņi, kuros redzēju, ka Merlins Mensons ir miris un viņa gars man seko, lai panāktu, ka es atrodu viņa ķermeni un apbedīju to tā, kā viņš vēlas, jo viņa radi viņa vēlmes nedzirdot un ķermeni neatradīšot. Abos sapņos ceļoju uz ASV un nelaiķa Mensons, godīgi sakot, man krita uz nerviem un nelika mierā ar steidzināšanu.

Šonakt sapņoju, ka esmu viņu beidzot atradusi - savā dārzā! Viņš joprojām bija gana svaigs, neskatoties uz to, ka kopš pirmā sapņa ir pagājis teju gads, bet nu - laiks tur rit savādāk. Savukārt Mensona gara vēlmes attiecībā uz viņa pēcnāvi bija pagalam savādas, lai nu kā, kopā ar Koku un mājasbiedru sākotnējo trijotni ķērāmies pie darba - sākumā izvilkām viņa zarnas, lai aizsūtītu viņa bij. sievai Ditai fon Tīsai ar viņa vēlējumu Ditai tajās ietīties - tāds kā pēdējā apskāviena žests, laikam. Nākamais solis bija viņu apēst, jo Mensona kungs uzskatīja, ka labākais veids, kā atbrīvoties no ķermeņiem, ir tos kanibalizēt, ko arī darījām nakts laikā. Kokam vēl noteicu - zini, cilvēka gaļas ēšana gan laikam ir no tēmām, ko potenciālajiem partneriem labāk noklusēt... Kad viss, ko var apēst, bija apēsts, kaulus aprakām, un sākām dejot, rotaļīgi plēšoties un grūstoties. Bija pilnmēness un ievēroju, ka, lai arī paši esam, kādi esam, mūsu ēnas ir kā pus-cilvēki, pus-vilki, sapinušās asiņainā kautiņā.

Žēl, ka Mensons vairs nelasa savu fanu vēstules, varētu viņam šo aizsūtīt.