Devos pa mežu uz ezeru un sveicināju meža garus. Tajā brīdī man uz pieres nosēdās naktstauriņš. Peldot vēroju debesu rūsu, kas plaiksnīja tik bieži un spilgti, kā savu mūžu nebiju redzējusi. Redzēju divas krītošas zvaigznes, vienu - uzreiz pēc rūsas uzplaiksnījuma, tāpēc šķita, ka tā ar sprādzienu ir atdalījusies no debesīm un piezemējas kaut kur mežā. No kokaudzes iznāca kaķis un es atkal iedomājos par laumām, kas kaķa veidolā nāk vērot cilvēkus. Tas mums sekoja līdz mežmalai, divreiz parādoties un paliekot daudzstāvu māju pagalmā. Tur atradu šūpoles... Tagad jau tuvojas rītausma, bet pār ādu joprojām skrien silti viļņi. Esmu ezerā.