Lidoju. Augšup, strauji, gar sāniem nostieptām rokām. Debesis ir misiņa un rūsas krāsā, plašākas, nekā pierasts redzēt, ar dažiem gareniem, vēja saplosītiem sirmpelēkiem un melniem mākoņiem. Paskatos lejup - zeme ir tādā pašā krāsā, kā debesis. Kalnains apvidus, smilškrāsas virsotnes, melni koku puduri, tumši ezeri. Nelieli, daudz. Man garām aizšaujas kaut kas melns - redzu, ka man līdzās tādā pašā vertikālā pozīcijā lido melnas, cilvēkveidīgas būtnes, skatieni fiksēti augšup, seju nav. Vēroju sevi - esmu kā debesis, misiņa un rūsas krāsā. Starp mums virmo melnas svēdras, it kā lidojošie atstātu nospiedumus gaisā. Lūkojos augšup, tāpat kā viņi - tuvojamies lielai gaismai, varbūt Saulei. Tā ir bāli dzeltena. Ir auksts, taču gaiss virmo kā lielā karstumā. Rodas iespaids, ka tas ir šķidrs.
Gaisma uzliesmo. Vienbrīd viss ir spožs, pēc mirkļa - gaiss tik tiešām ir šķidrs. Esmu violetā ūdenī un peldu augšup. Nav jāelpo. Iznirstu purpura jūras viļņos un dodos uz krastu. Purpura smiltis, purpura klintis, purpura debesis. Jūtu, ka esmu bijusi te iepriekš. Pārējie ir pazuduši, katrs ir izniris citā jūrā. Viss notika klusumā. Apsēžos liedagā. Esmu balta, mani mati ir balti, acis - melnas. Pie pleciem ir kaut kas līdzīgs spārniem, bet ne gluži. Tādi kā melni dūmi, kas vijas lēnās vērpetēs ap manu muguru, vai ūdenszāles, kas līgani šūpojas gaisa viļņos. Debesīs ir viena zvaigzne, un viena - man pierē. Tās mirdz ar vienu staru, un liekas, it kā vērotu kādu draugu no liela attāluma. Varbūt smaidu, varbūt nē, bet jūtos rāmi.
Atverot acis, ir pagājuši vien pāris mirkļi, bet neatstāj spilgta sajūta, ka esmu bijusi mūžībā.